Lūkam pār seju bija pārmests sejas aizsegs, tā ka viņš neko neredzēja. Gulēdams zemē, viņš smaka nost zem auduma, tomēr kliedza mūķenēm, lai tās rimstas. Tieši tajā brīdī mūķenes paņēma lāpu no vārtsardzes, kura klusēdama viņām to iedeva; tad māsas pielika lāpu pie nodarvotās malkas, grēdas pakājē. Saimniecības māsa pazuda skatienam tumšo dūmu mākonī, jauneklis izdzirdēja sievietes griezīgo pirmsnāves kliedzienu, un viņas dārgie zīda apakšsvārki un glītais vilnas tērps iemirdzējās dzeltenu liesmu grīstēs.
Visi trīs jaunie vīrieši klusēdami jāja projām no abatijas, jūtot riebumu pret redzēto vardarbību, tomēr priecīgi, ka izglābušies, ka paši nav nobeigti bez tiesas. Luka ik pa brīdim nodrebinājās un nikni notrausa no jakas piedurknēm sodrējus, bet Freize pārlaida plato delnu pār apmulsušo seju un noteica: Pie visiem svētajiem…
Augu dienu viņi jāja pa augstieni virs meža; rudens saule žilbināja acis, akmeņainā zeme zem kājām bija cieta, un, kad ceļotāji pie kādas mājas ieraudzīja šūpojošos akmeņozola zaru ar norādi, ka tur ir iebraucamā vieta, visi klusēdami iegrieza zirgus staļļa pagalmā. Vai šī zeme pieder lordam Lukretili? Freize vaicāja staļļa puisim, pirms viņi pat vēl bija nokāpuši no zirgiem.
Nepieder gan. Tagad jūs atrodaties ārpus lorda Lukretili zemēm. Šī iebraucamā vieta pieder lordam Pikantem.
- Tad mēs paliekam, Luka izlēma. Jaunekļa balss bija aizsmakusi; viņš nokremšļojās un izklepoja spļāvienu ar dūmu smaku. Pie visiem svētajiem, es tikko spēju noticēt, ka esam tikuši tālu prom no tā visa.
Brālis Pēteris pašūpoja galvu, joprojām nezinādams, ko sacīt.
Freize aizveda zirgus uz staļļiem, bet abi pārējie iegāja krogā un sauca pēc stipra vietējā sarkanvīna, lai aizgainītu no mutes dūmu un sveču tauku garšu. Jaunie vīrieši klusu pasūtīja ēdienu un, kad tas tika atnests, noskaitīja lūgšanu.
- Man jāizsūdz grēki, Luka sacīja, kad viņi bija paēduši. Svētā Dievmāte, aizlūdz par mani, jo jūtos kā aptraipīts.
- Man jāuzraksta ziņojums, brālis Pēteris piebilda.
Viņi paraudzījās cits citā, daloties piedzīvotajās šausmās. Kurš vispār noticēs tam, ko mēs esam pieredzējuši? Luka prātoja. Jūs varat rakstīt, ko vien vēlaties, kurš tam vispār ticēs?
- Viņš noticēs, brālis Pēteris atteica. Tā bija pirmā reize, kad viņš atzina savu uzticību kungam un ordenim. Viņš sapratīs. Ordeņa kungs. Viņš to visu ir pieredzējis un vēl daudz ko ļaunāku. Viņš pēta pasaules gala tuvošanos, un nekas viņu nepārsteidz. Viņš to izlasīs, sapratīs, paturēs noslēpumā un gaidīs mūsu nākamo ziņojumu.
- Mūsu nākamo ziņojumu? Mums ir jāturpina? Luka neticīgi jautāja.
- Pie manis atrodas norādījumi par mūsu nākamo galamērķi. Viņš pats tos ir apzīmogojis, rakstvedis sacīja.
- Skaidra lieta šī izmeklēšana bija tāda izgāšanās, ka mūs atsauks no savu pienākumu pildīšanas!
- Ak nē, viņš to uzskatīs par veiksmīgu, brālis Pēteris bargi sacīja. Jūs tikāt sūtīts izmeklēt vājprātu un pazīmes, kas liecināja par velnu abatijā, un to arī esat izdarījis. Jūs noskaidrojāt, kas tam bija par iemeslu: saimniecības māsa deva mūķenēm beladonnu, lai tās zaudētu prātu. Jūs zināt, kādēļ viņa tā rīkojās, viņas vēlme bija pašai ieņemt abates vietu un kļūt bagātai. Jūs zināt, ka lords Lukretili viņu pamudināja tā rīkoties, lai varētu nonāvēt savu māsu, izliekoties, ka viņa ir ragana, un tādā veidā iegūt viņas mantoto abatiju un zeltu. Tā bija jūsu pirmā izmeklēšana, un lai gan man, iespējams, bija šādas tādas šaubas par jūsu paņēmieniem es pavēstīšu savam kungam, ka esat to paveicis sekmīgi.
- Ir mirusi nevainīga mūķene, vainīgo sadedzināja jukušu sieviešu pūlis, un divas sievietes, kuras varētu būt nevainīgas zādzībā, taču neapšaubāmi ir vainojamas burvestībās, ir izkūpējušas gaisā. Un to jūs saucat par veiksmi?
Brālis Pēteris atļāvās mazu smaidiņu. Esmu redzējis arī sliktākas izmeklēšanas ar sliktāku iznākumu.
- Tad jau jūs esat pabijis pašas elles žokļos!
Rakstvedis ļoti nopietni pamāja ar galvu. Tā ir.
Luka mirkli klusēja. Ar citiem izmeklētājiem?
- Jūsu ir daudz.
- Tie ir tādi paši jauni vīrieši kā es?
- Daži bija tādi kā jūs ar tādām pašām spējām un zinātkāri. Citi toties jums līdzinājās visai maz. Taču nedomāju, ka jelkad iepriekš būtu saticis kādu, kurā ritētu laumu asinis.
Luka noraidoši atmeta ar roku. Tās ir blēņas.
- Ordeņa mestrs pats izvēlas izmeklētājus. Viņš tos sūta uzdevumā un skatās, ko tie atklāj. Jūs esat viņa personiskā armija pret grēku un pasaules gala tuvošanos. Viņš tam ir gatavojies gadiem ilgi.
Luka atstūma krēslu no galda. Es eju gulēt. No visas sirds ceru, ka man nerādīsies murgi.
- Nerādīsies, brālis Pēteris apgalvoja. Viņš jūs ir izraudzījies veiksmīgi. Jums piemīt spēks to panest un drosme to uzņemties. Drīz jūs iemācīsieties gudrību spriest tiesu daudz piesardzīgāk.
- Un tad?
- Un tad viņš jūs sūtīs uz kristīgās pasaules malu, kur ķeceri un velni pulcējas, lai karotu pret mums; tur nu labu cilvēku nav nemaz.
