Pirmā mūķene pielika roku pie galvas, satvēra sejas aizsegu, norāva to un nometa zemē. Pavērās riebīgs skats: noskūtās galvas dēļ māsa izskatījās ne pēc vīrieša, ne sievietes, bet pēc kādas dīvainas radības dzīvnieka bez apmatojuma. Mūķene, kas stāvēja viņai līdzās, darīja to pašu, un tad tās visas norāva savus aizsegus, atklājot galvu; dažām mati bija īsi apcirpti, citām noskūti pavisam.
- Dievs, palīdzi mums! Luka nočukstēja saviem biedriem, kas stāvēja viņam abās pusēs. Ko viņas dara?
- Es domāju… brālis Pēteris iesāka.
- Nodevība! mūķenes reizē kā koris nočukstēja.
Luka izmisīgi skatījās apkārt, tomēr nebija nekādas
iespējas pārraut sieviešu izveidoto apli.
- Nodevība! viņas no jauna atkārtoja, šoreiz jau skaļāk. Taču tagad mūķenes neskatījās uz vīriešiem; viņas lūkojās virs to galvām augšup uz saimniecības māsu augstu līķratos.
- Nodevība! māsas atkal izdvesa.
- Es nē! saimniecības māsa iesaucās; viņas balss aizlūza pēkšņās bailēs. Jūsu ienaidnieki ir šie vīrieši un raganas, kuras ir aizbēgušas!
Vienā šausminošā kustībā mūķenes pakratīja kailās galvas un saspiedās ap ratiem; viņu alkainās rokas pasniedzās vīriešiem garām, it kā to nemaz tur nebūtu, un pastiepās augšup, lai novilktu lejā saimniecības māsu. Viņa raudzījās no māsas uz māsu, tad uz aizslēgtajiem vārtiem un vārtsardzi, kura stāvēja pie tiem, sakrustojusi rokas. Nodevēja! viņas sauca un nu jau bija satvērušas saimniecības māsas tērpu, zem tā pavilktos zīda apakšsvārkus, un grābstījās, purināja tērpu, rāva to, turēdamas ciet viņas rožukroņa glīto ādas siksnu. Tad mūķenes sakampa zelta atslēgu ķēdi un nospieda saimniecības māsu uz ceļiem.
Māsa izrāvās no mūķeņu tvēriena un, pārlēkusi pāri ratu malai un nonākusi pie Lūkas, ieķērās viņam rokā. Apcietiniet mani! viņa sacīja spējā neatlaidībā. Apcietiniet mani un aizvediet prom! Es atzīstos! Esmu jūsu gūstekne. Aizsargājiet mani!
- Es apcietinu šo sievieti! Luka skaidri paziņoja mūķenēm. Viņa ir mana gūstekne, un es par viņu atbildu. Es panākšu, ka tiks spriesta taisna tiesa.
- Nodevēja! Māsas nāca virsū nerimstoši un ātri; nekas viņas nespēja apturēt.
- Glābiet mani! saimniecības māsa iekliedza Lūkam ausī. __
Luka izstiepa roku viņai priekšā, tomēr mūķenes spiedās virsū. Freize! Dabū viņu prom no šejienes!
Freizi pie ratiem piespieda nesatricināma sieviešu siena.
- Džordžo! saimniecības māsa uzsauca lordam Lukretili. Džordžo! Glāb mani!
Lords krampjaini papurināja galvu, it kā viņu būtu sagrābusi lēkme, un rāvās prom no mūķeņu pūļa.
- Es to darīju tevis dēļ! sieviete kliedza. To visu es darīju tevis dēļ!
Lukretili lords pavērsa akmenscieto seju pret Luku. Es nesaprotu, ko tā sieviete saka. Nezinu, ko viņa ar to domā.
Sievietes ar tukšajām sejām tuvojās, spiežoties virsū vīriešiem. Luka mēģināja tās saudzīgi pastumt malā, tomēr tikpat labi viņš būtu varējis pagrūst sniega lavīnu. Izstiepušas rokas, viņas sniedzās pēc saimniecības māsas.
- Nē! Luka iekliedzās. Es to aizliedzu! Viņa ir apcietināta. Lai tiek spriesta taisna tiesa!
Pēkšņi lords novērsās no šī skata, platiem soļiem pasteidzās visiem garām uz staļļiem un tūlīt parādījās savā zirgā, apseglotā ar greznām sarkanas ādas zirglietām, savu bruņoto vīru ciešā ielenkumā. Atveriet vārtus! viņš pavēlēja vārtsardzei. Atveriet vārtus, vai arī es jūs samīdīšu!
Vārtsardze klusēdama atstūma tos vaļā. Kad lorda jātnieki iztraucās pa vārtiem un aizauļoja pa ceļu uz pili, mūķenes pat nepagrieza galvas.
Luka juta, kā sievietes ar visu svaru spiežas viņam virsū. Es pavēlu… viņš no jauna iesāka, bet mūķenes draudoši ātri tuvojās kā siena, un jaunekli slāpēja viņu tērpi, viņu nesaudzīgā grūšanās virsū it kā viņas gribētu viņu nosmacēt ar savu daudzumu. Jaunais vīrietis mēģināja tikt projām no ratu sānu malas, bet tad zaudēja pamatu zem kājām un nokrita zemē. Viņš spārdījās un grozījās bailēs, ka mūķenes viņu nevilšus samīs, ka viņš ies bojā zem to sandalēs ieautajām kājām. Saimniecības māsa būtu tvērusies pie viņa, taču mūķenes to atvilka nost. Pusducis sieviešu turēja Luku pie zemes, bet pārējās mūķenes saimniecības māsu ar varu vilka uz sārtu, ko viņa pati bija pavēlējusi sakraut. Tagad arī Freize raustīdamies kliedza, jo ducis mūķeņu spieda viņu pie zemes. Satriektais brālis Pēteris stāvēja kā sastindzis; balti tērptās mūķenes klusēdamas neatlaidīgi stūma viņu uz ratu malu.
Saimniecības māsa bija pavēlējusi sakraut divus augstus sārtus no sausas malkas; katram pa vidu zemē bija stingri iestiprināts stabs. Mūķenes viņu aizvilka uz tuvāko no tiem, lai gan viņa spārdījās, pretojās un kliedza pēc palīdzības. Mūķenes piesaitēja saimniecības māsu pie staba, cieši notinot ar virvēm viņas ķermeni, kas mežonīgi locījās.
Glābiet mani! viņa kliedza Lūkam. Dieva mīlestības vārdā, glābiet mani!
