Vīrietis metās viņām virsū, bet Išraka ar nazi izdarīja māņu kustību un apsviedās apkārt, pāršķeļot otra vīrieša roku; tad, atvēzējusi dūri atpakaļ, ar krakšķi trāpīja pirmajam vīrietim pa seju. Tomēr viņa nespēja pretoties pārspēkam. Trešais vīrietis pacēla rungu un blieza ar to Išrakai pa galvu. Meitene ievaidējusies nokrita zemē; Izolde vienā mirklī metās pie viņas, lai draudzeni aizstāvētu, un nokļuva aci pret aci ar trim vīriem. Jūs varat ņemt manu naudasmaku, viņa sacīja. Bet lieciet mūs mierā!
Ievainotais ar plaukstu saspieda savu roku un nolādējās, kad starp pirkstiem izplūda asinis. Kuce! viņš izmeta.
Otrs vīrietis uzmanīgi aptaustīja savainoto seju. Dodiet mums maku! viņš nikni uzsauca.
Izolde atsaitēja maku, kas karājās pie viņas jostas, un pasvieda to vīrietim. Tajā nebija nekā cita kā vien daži peniji. Meitene zināja, ka viņas mātes safīri atrodas drošībā Išrakas jostā, kas bija iestiprināta viņas tunikas ņieburā. Tas ir viss, kas mums ir, viņa sacīja. Mēs esam nabaga meitenes. Tas ir viss, kas mums pieder.
- Parādiet mums rokas, vīrs ar rungu pavēlēja.
Izolde izstiepa rokas.
- Delnas uz augšu, viņš sacīja.
Izolde pagrieza plaukstas uz augšu, un vīrs uzreiz panācās uz priekšu, atlauza meitenes rokas aiz muguras, un viņa juta, ka otrs vīrietis tās cieši sasien.
- Tās ir lēdijas rokas, viņš ņirgājās. Mīkstas un baltas rociņas. Jūs savā mūžā neesat smilgu pacēlusi. Jums taču atradīsies bagāta ģimene vai draugi, kas samaksās izpirkumu par jums, vai ne?
- Es jums zvēru, ka par mani neviens nemaksās. Izolde mēģināja pakustēties, taču virves cieši iegriezās viņas rokās. Zvēru, ka tā ir taisnība! Esmu viena pati pasaulē; mans tēvs nupat nomira. Arī manai draudzenei neviena nav. Ļaujiet man…
- Nu, paskatīsimies, vīrietis sacīja.
Išraka, kas gulēja zemē, sagrozījās un mēģināja piecelties kājās. Ļaujiet man viņai palīdzēt, Izolde lūdzās. Viņa ir ievainota.
- Sasieniet viņas kopa, vīrietis sacīja saviem biedriem. No rīta redzēsim, vai kāds meklēs divas pazudušas meitenes. Ja nemeklēs, tad paskatīsimies, vai kāds negrib divas skaistas meitenes. Ja negribēs, mēs viņas pārdosim turkiem. Vīrietis iesmējās, un tas ar savainoto seju paplikšķināja Izoldei pa vaigu.
Vadonis pagrūda nost otra vīrieša roku. Nekādas preces bojāšanas! viņš piekodināja. Vismaz līdz brīdim, kad mēs uzzināsim, kas viņas tādas ir. Viņš uzvilka Išraku kājās un turēja, līdz arī viņa bija sasieta. Piedod man, viņa nomurmināja Izoldei.
- Iedodiet ūdeni! Izolde vīrietim pavēlēja. Un ļaujiet apmazgāt viņas galvu.
- Ejam! tas bija viss, ko vīrietis pateica pārējiem, un devās citiem pa priekšu nost no takas uz viņu slepeno apmetni.
Nākamajā rītā ar ausmu dodoties ceļā, Luka un abi viņa biedri klusēja. Freize mocījās ar galvassāpēm, kā pats teica, no sliktākā ela kristīgajā pasaulē, brālis
Pēteris likās iegrimis domās, bet Luka pārdomāja visu, kas abatijā sacīts un darīts. Jauneklis bija pārliecināts, ka visu būtu varējis paveikt labāk un ka ir izgāzies, taču vairāk par visu viņš lauzīja galvu par abates un viņas dīvainās biedrenes izkūpēšanu gaisā, atbrīvojoties no ķēdēm un akmens pagraba.
Viņi pameta iebraucamo vietu vairākas stundas pirms saullēkta, tiklīdz debesis no tumšām vērtās pelēkās, un visi cieši ietinās savos apmetņos, lai paglābtos no rīta dzestruma. Brālis Pēteris sacīja, ka viņiem jājāj uz ziemeļiem, līdz viņš atvērs nākamos rīkojumus.
- Mums nekas tik ļoti neiet pie sirds kā brīdis, kad viņš atlauž to zīmogu, atloka papīru un pavēsta, ka mūsu priekšā paveras kādas briesmas un mums jājāj tieši tanīs iekšā, Freize uzrunāja zemi. Vienu dienu trakas mūķenes. Kas būs šodien? Mēs to nezinām.
- Cst! Luka klusām atteica. Mēs nezinām, un neviens to nezina. Tur jau ir tas āķis.
- Mēs zinām, ka nekas jauks tas nebūs, Freize piebilda zirgam, kurš, pagriezis pret viņu ausi, šķita paužam līdzjūtību.
Kādu brīdi viņi klusēdami turpināja ceļu pa putekļaino taku, kas veda augstāk un augstāk starp kailajiem akmeņiem. Koku te bija mazāk tikai kāds savādi izlocījies olīvkoks un nokaltusi priede. Virs galvas viņi ieraudzīja planējam ērgli, un sejā spoži spīdēja saule, tomēr vējš, kas pūta no ziemeļiem, bija salts. Kad jaunie vīrieši sasniedza plakankalnes virsotni, ceļa labajā pusē skatienam pavērās mazs, mežains apgabals. Zirgi nokāra galvas un gurdi vilkās uz priekšu, un jātnieki zvalstījās seglos. Tad Lūkas uzmanību pievērsa kas tāds, kas līdzinājās garai, melnai čūskai, kura gulēja viņiem priekšā ceļa putekļos. Viņš pacēla roku, lai dotu zirni, ka jāapstājas, un, kad Freize ierunājās, Luka pagriezās seglos un uzmeta kalpam drūmu skatienu, tā ka tas apklusa.
- Kas ir? brālis Pēteris tikko sadzirdami vaicāja Lūkam.
Luka par atbildi rādot pastiepa roku. Uz ceļa viņiem priekšā, novazāta putekļos un paslēpta rūpīgi saliktās lapās, gulēja virve, kuras viens gals bija piesiets pie koka, bet otrs labajā pusē pazuda kokos.
