Brīdī, kad Luka noliecās pār gūstekni, kaut kas atausa viņam atmiņā tik asi kā uzsitiens pa plecu un tad viņš atskārta, ka tas nav svešinieks. Novēdīja rožūdens smarža. Sieviete atbīdīja kapuci, pār pleciem izplūda zeltainu matu jūra, un bijusī abate viņam smaidot nočukstēja: Jā, brāli, varu; bet, lūdzu, palīdziet Išrakai, viņa ir ievainota.
Luka uzvilka Izoldi kājās un tad noliecās, lai palīdzētu otrai sievietei. Viņš uzreiz ievēroja, ka tai ir iesists pa galvu. Uz meitenes sejas bija asinis, skaistā, tumšā āda vienos zilumos, un, kad jauneklis mēģināja viņu piecelt, viņas kājas ļima.
Ejiet pie zirgiem, viņš nočukstēja Izoldei. Cik klusu vien varat. Es viņu aiznesīšu.
Meitene pamāja ar galvu un klusām kā stirna devās caur kokiem, ar tērpa malu skardama izcirtuma zemi, un sasniedza Freizi, kurš viņai palīdzēja uzkāpt labākā zirga seglos. Viņai sekoja Luka, nesdams Išraku, un iekārtoja viņu uz otra zirga. Plikšķinot zirgiem pa kaklu un čukstus tos steidzinot doties projām no vietas, kur tie bijuši sapīti, abi vīrieši dzīvniekus ar tiem mugurā uzsēdinātajām meitenēm vadīja lejup pa šauro taciņu, kur viņus uz ceļa gaidīja brālis Pēteris.
- Ak nē! brālis Pēteris iesaucās, ieraudzījis abates bālo seju un biezos, gaišos matus. Viņa uzreiz uzvilka uz matiem brūno kapuci, lai apslēptu seju, un nodūra acis. Pēteris pagriezās pret Freizi. Tu viņam ļāvi riskēt ar dzīvību šo te dēļ? Tu viņam ļāvi riskēt ar mums? Ar viņa svēto misiju?
Freize paraustīja plecus. Labāk dosimies ceļā, bija viss, ko viņš pateica. Un varbūt tiksim cauri sveikā.
Freize uzlēca pats savā zirdziņā un tad, pagriezies atpakaļ, saausījās. Viens no izcirtumā guļošajiem vīriem kaut ko miegā noņurdēja un pagriezās uz otriem sāniem, bet otrs nolādējās un paslējās uz elkoņa. Atsvabinātie zirgi pagrieza galvas un iebubinājās, saukdami savus biedrus, un viens sakustējās, lai dotos viņiem pakaļ.
- Aiziet! Luka pavēlēja.
Freize palaida savu zirgu rikšos un veda līdzi Išrakas zirgu. Meitene pusnemaņā turējās ziigam krēpēs. Izolde satvēra pavadu un paskubināja savu zirgu, lai tas neatpaliktu no pārējiem. Izdzirdējis laupītājus kliedzam viņiem nopakaļ, Luka seglos pieliecās. No meža parādījās atsvabinātais zirgs; tas rikšoja, lai panāktu biedrus, un tam sekoja visi pārējie, velkot pa zemi pavadas. Kad zirgi izdipināja no meža un devās klāt Freizem, viņš tiem nokliedza cilvēkam nesaprotamu brīdinājuma saucienu. Zagļu banda metās pakaļ aizbēgušajiem zirgiem, bet tad ieraudzīja mazo grupiņu uz ceļa un saprata, ka ir aplaupīti.
- Pilnos auļos! Luka iekliedzās un izvairījās, kad virs galvas nosvilpa pirmā bulta. Aiziet! viņš sauca. Aiziet! Aiziet!
Jātnieki, zemu noliekušies pār zirgu kakliem, dimdināja pa ceļu, bet laupītāji lamādamies un lādēdamies izmetās no meža, bēgļiem pakaļ sūtot kļūmīgi raidītu bultu lietu. Saņēmis bultu rumpī, viens no aizmukušajiem zirgiem saslējās pakaļkājās, iezviedzās un trakos auļos nesās uz priekšu. Pārējie lēkāja apkārt, padarot trāpīšanu mērķī vēl grūtāku. Luka auļoja tik ātri, cik vien pa akmeņaino ceļu uzdrīkstējās, tad pievilka sava izbiedētā zirga pavadu, tā ka tas lēnām pārgāja vieglos rikšos un pēc tam soļos. Kad visi bija nokļuvuši drošā attālumā, ziigs, smagi dvašodams, apstājās.
Aizmukušie zirgi sapulcējās ap Freizi. Mierīgi, mani mīļie, viņš sacīja. Mēs esam drošībā, ja esam visi kopā. Viņš nolēca no sava zirga un piegāja pie ievainotā dzīvnieka. Tā ir tikai skramba, mana maziņā, viņš maigi sacīja. Tikai skramba. Zirgs nolieca galvu, un Freize maigi to pavilka aiz ausim. Es to apkopšu, kad mēs nonāksim tur, kurp jau nu uz šīs Dieva zemes dodamies, mīļā.
Išraka turējās pie sava zirga kakla, izmocīta un bāla ievainojuma dēļ. Freize pacēla acis. Viņai neklājas labi. Es viņu nosēdināšu uz sava zirga sev priekšā.
- Nē, Izolde iebilda. Uzceliet viņu manā zirgā. Mēs varam jāt kopā.
- Bet viņa tikko spēj noturēties!
- Es viņu turēšu, Izolde nelokāmā pārliecībā sacīja. Viņa negribētu, ka viņu tur vīrietis; tas ir pretēji viņas paražām. Arī es to nevēlētos.
Freize palūkojās uz Luku, lai tas dotu atļauju, un, kad jaunais vīrietis paraustīja plecus, Freize nokāpa no zirga un piegāja pie verdzenes, kura zvārojās seglos.
- Es jūs pārcelšu pie jūsu kundzes, viņš skaļā balsī sacīja.
- Viņa nav kurlai Tikai vārga! Lūka aizkaitināti noteica.
- Abas tikpat spītīgas kā dažs labs, Freize uzticēja savas domas verdzenes zirgam, kad tā jātniece iekrita viņam rokās. Abas tik spītīgas kā mazais ēzelītis, lai Dievs viņu svētī! Viņš uzmanīgi aiznesa Išraku līdz Izoldes zirgam un maigi iesēdināja seglos, pārliecinādamies, ka viņa ir novietota stingri. Vai esat droša, ka varēsiet viņu noturēt? Freize jautāja Izoldei.
- Varēšu, meitene atteica.
- Nu tad sakiet man, ja kļūst par grūtu. Viņa nav nekāda vieglā, un jūs esat tikai vāja, sīka būtne. Viņš pagriezās pret Luku. Es vadīšu viņas zirgu. Pārējie mums sekos.
- Tie noklīdīs, Luka pareģoja.
