- Un vispār nav jāatskaitās ne par ko. Šī nav izmeklēšana, Luka rīkoja. Tā ir tikai dzīve ceļā, kas nepieder pie mūsu darba.
Izolde noguldīja Išraku lielajā gultā, it kā viņas būtu vienlīdzīgas, deva viņai ar karotīti ar zupu, it kā viņa būtu Izoldes māsa, rūpējās par viņu kā par savu bērnu un sēdēja draudzenei blakus, kad tā gulēja.
- Kā ar sāpēm?
- Nav labāk, Išraka saviebās. Tomēr vismaz man vairs nešķiet, ka esmu nolemta nāvei. Tas jājiens bija kā murgs; sāpes tikai plūda un plūda. Domāju, ka miršu.
- Es nevarēju tevi pasargāt no ceļa grambām un ari no zirga klupieniem ne. Tas mani kratīja, un tu noteikti juties šausmīgi.
- Bija grūti to izturēt.
- Išraka, esmu tevi pievīlusi. Tevi varēja nogalināt vai pārdot verdzībā! Un nu mēs atkal esam gūstā. Man jāļauj tev iet. Tu vari aiziet, kamēr es ar viņiem runāšu. Lūdzu, glābies! Dodies uz dienvidiem, dodies projām uz savu zemi un lūdz savu dievu, lai mēs atkal kādreiz satiktos!
Meitene atvēra acis, kurām apkārt vīdēja zilumi, un viņas skatiens uzdzirkstīja. Mēs paliksim kopā, viņa stingri sacīja. Vai tad tavs tēvs mūs neaudzināja kopā kā vismīļākās māsas, kā biedrenes, kuras nekad netika šķirtas?
- Varbūt viņš tā darīja, bet mana māte tam nedeva savu svētību. Viņa pretojās tam, ka mēs pavadījām kopā katru viņas dzīves dienu, Izolde atgādināja. Un, kopš zaudējām manu tēvu, neesam pieredzējušas neko citu kā vien sirdssāpes.
- Mana māte gan svētīja mūsu draudzību, Išraka atteica. Viņa man teica: "Izolde ir tev tuva kā māsa." Viņa bija laimīga, ka mēs ar tevi visu cauru dienu pavadījām kopā kopā mācījāmies un kopā rotaļājāmies -, un viņa mīlēja tavu tēvu.
- Tev mācīja valodas, Izolde atgādināja šķietamā aizvainojumā. Un ārstniecību. Un cīņas mākslu. Bet es neapguvu neko citu kā vien mūziku un izšūšanu.
- Es tiku gatavota būt par tavu kalponi un biedreni, Išraka sacīja, lai varētu tev kalpot un tevi aizsargāt. Un to es ari daru. Es zinu visu, kas jāzina, lai tev kalpotu, un tev vajadzētu būt par to priecīgai.
Ašs pirksta uzsitiens pa vaigu pavēstīja Išrakai, ka Izolde ir par to priecīga.
- Nu tad tā, Išraka sacīja. Man jāpaguļ, bet tu dodies vakariņās. Paskaties, vai vari izmeklētāju piedabūt, lai viņš palaiž mūs vaļā. Un, ja viņš to izdara, mēģini viņu pierunāt iedot mums nedaudz naudas.
- Tu ļoti augstu vērtē manas pārliecināšanas spējas, Izolde noskumusi atteica.
- Jā, tā ir. Išraka aizvēra acis. īpaši attiecībā uz viņu.
Luka vakariņu laikā aizsūtīja pēc Izoldes, iecerējis viņu ēšanas laikā, kad neviena cita nebūtu klāt, nopratināt, bet tad atklāja, ka gan brālis Pēteris, gan Freize nolēmuši palikt istabā kopa ar viņiem.
- Es pasniegšu ēdienu, Freize paziņoja. Labāk to daru es nekā kaut kāds iebraucamās vietas skuķis, kas noklausītos visā, ko sakāt, un, ļoti iespējams, iejauktos sarunā.
- Tu nu gan esi ļoti mazrunīgs!
- Mazrunīgs, Freize atkārtoja, lai vārds iespiestos atmiņā. Mazrunīgs, vai zināt? Izlikšos, ka tāds esmu.
- Un es visu pierakstīšu. Tā tomēr joprojām ir slepkavības un burvestību izmeklēšana, brālis Pēteris bargi sacīja. Tas vien, ka atradām šīs sievietes, iekūlušās vēl lielākās nepatikšanās, nepierāda viņu nevainīgumu. Tieši pretēji. Krietnas sievietes paliek mājās un uzvedas, kā pieklājas.
- Mēs šīs sievietes diez ko nevaram vainot par to, ka viņas ir palikušas bez mājām, kad viņu abatijā abas taisījās sadedzināt kā raganas, Luka aizkaitināti sacīja. Vai arī apvainot meiteni par to, ka pašas brālis viņu izsviedis no mājām.
- Lai kāds arī būtu iemesls, viņa un viņas kalpone ir bez jumta virs galvas un neviens viņas nevada, brālis Pēteris neatkāpās. Neviens vīrietis viņas nevada, un neviens viņas neaizsargā. Abas pavisam droši iekulsies nepatikšanās un ari izraisīs tās.
- Man šķita, ka esam atbildējuši uz jautājumiem par abatiju, Luka ierunājās, raudzīdamies te uz vienu, te otru skarbo seju. Biju domājis, ka esam pabeiguši izmeklēšanu un nosūtījuši ziņojumu. Ka lielākajā daļā minēto noziegumu šīs sievietes nav vainojamas. Man šķita, ka bijām pārliecinājušies par viņu nevainīgumu.
- Par to mēs bijām pārliecinājušies attiecībā uz zāļošanu, indēšanu un slepkavību, Pēteris attrauca. Bijām noskaidrojuši, ka lielākos noziegumus pastrādājusi saimniecības māsa. Bet ko tās abas tonakt darīja kapličā? Vai tad jūs neatceraties, kā viņas aizskāra līķi un kā saimniecības māsa sacīja, ka viņas ar mūķenes ķermeni notur sātanisko mesu?
Freize pamāja ar galvu. Brālim Pēterim taisnība. Viņām nāksies daudz ko paskaidrot.
