- Slēpnis, Freize klusām ieteicās. Jūs pagaidiet šeit; izliecieties, ka esmu aizgājis pačurāt… Pie visiem svētajiem! Tas nolāpītais els! viņš ierunājās skaļāk, paraustīja bikses, noslīdēja no zirga un, lādēdams elu, devās uz ceļmalu. Aši palūkojies uz abām pusēm, Freize uzmanīgi un klusi iesoļoja kokos, paturot acīs iespējamo virves gala atrašanās vietu krūmos. Mirkli valdīja klusums, un tad kluss svilpiens kā putna sauciens deva ziņu pārējiem, ka tie var nākt. Jaunie vīrieši izspraucās caur sīkajiem kociņiem un mazajiem krūmiem un uzgāja Freizi. Viņš kā akmens bija uzvēlies uz kāda šausmās sastinguša vīrieša krūtīm. Freizes platā plauksta bija aizklājusi vīra muti, un jaunekļa milzīgais duncis ar raga spalu bija piespiests svešā vīra rīklei. Gūstekņa acis pavērsās pret Luku un brāli Pēteri, kad tie parādījās no krūmiem, tomēr viņš gulēja pilnīgi mierīgi.
- Sargs, Freize rāmi sacīja. Cieši aizmidzis. Tik jauks mazs sargpostenis! Tepat tuvumā būs kāda laupītāju banda. Freize pieliecās pie vīra, kurš zem viņa svara krampjaini tvēra gaisu. Kur ir visi pārējie?
Vīrs ar acīm norādīja uz kokiem labajā pusē.
- Un cik daudz? Freize jautāja. Pamirkšķini, kad teikšu. Desmit? Nē? Astoņi? Nē? Tad pieci? Viņš paraudzījās uz Luku. Pieci vīri. Kāpēc mums vienkārši neatstāt viņus mierā, lai tie nodarbojas ar savām darīšanām? Nav nekādas jēgas meklēt nepatikšanas.
- Un kādas tad ir viņu darīšanas? Luka vaicāja.
- Laupīšana, brālis Pēteris klusām paskaidroja. Un dažkārt viņi nolaupa cilvēkus un pārdod tos osmaņiem uz galerām.
- Ne vienmēr, Freize ātri iejaucās un uzmeta brālim Pēterim drūmu skatienu, lai brīdinātu viņu vairs neko neteikt. Varbūt tikai malumedniecība. Malumednieki un zagļi. Tie nekādu lielo kaitējumu nenodara, un mums nav nekādas vajadzības tur iepīties.
- Nolaupa cilvēkus? Luka salti atkārtoja.
- Ne vienmēr… Freize atkārtoja. Droši vien nekas vairāk kā malumednieki.
Taču bija jau par vēlu. Luka bija apņēmies ikvienu paglābt no osmaņu pirātu galerām. Aizbāziet viņam muti un sasieniet viņu! jauneklis pavēlēja. Paskatīsimies, vai tie kādu netur gūstā. Luka pārlaida acis pār izcirtumu: mazs celiņš, tik tikko platāks par kazu taku, veda dziļāk iekšā kokos. Jauneklis pagaidīja, līdz vīram bija aizbāzta mute un pats piesiets pie koka, un tad devās uz priekšu, vienā rokā satvēris zobenu, otrā dunci. Viņam sekoja Freize un brālis Pēteris, kurš noslēdza gājienu.
- Vai mēs nevarētu vienkārši jāt tālāk, Freize uzstājīgā čukstā ierosināja.
- Kāpēc mēs to darām? brālis Pēteris izdvesa.
Viņa vecāki. Freize pamāja uz Lūkas muguru.
- Nolaupīti un pārdoti verdzībā uz osmaņu galerām. Varbūt miruši. Tā viņam ir personiska lieta. Kādu mirkli es cerēju, ka jūs būsiet uztvēris manu mājienu un turēsiet muti, bet nē…
Tikko manāma nodzēsta ugunskura smarža viņus brīdināja, ka tuvumā atrodas apmetne; Luka apstājās, un viņa skatiens ieurbās starp kokiem. Ap ugunskura pelniem, skaļi krākdami, gulēja pieci vīri. Pāris tukšu vīna maisu un pārogļojušos zagtas aitas kaulu liecināja, ka pirms miega tie ir krietni ieturējušies. Vienā pusē guļošajiem, sasietas ar mugurām viena pret otru, vīdēja divas figūras, ietītas apmetņos un pār galvu nolaistām kapucēm.
Uzdrošinādamies cerēt, ka dārdošie krācieni apslēps jebkuru troksni, ko viņi sacels, Luka pačukstēja Freizem, lai dodas pie zirgiem. Kustēdamies klusu kā kaķis, Freize pievirzījās klāt piesieto dzīvnieku rindai, izvēlējās divus labākos un satvēra to pavadas, atsiedams vaļā pārējos.
- Mierīgi, viņš pateica pārējiem. Gaidiet, kad teikšu.
Brālis Pēteris uz pirkstgaliem aizzagās atpakaļ pie ceļa. Trīs viņu pašu zirgi un ēzelītis bija piesieti pie koka. Brālis Pēteris uzlēca savā zirgā un satvēra pārējo pavadas, gatavs ātri laisties projām. Rīta saules spožums uz ceļa meta tumšas ēnas. Brālis Pēteris noskaitīja īsu, bet kvēlu lūgšanu, lai Luka izglābj gūstekņus vai arī ko bija nodomājis darīt un dodas projām. Uz šiem lauku ceļiem bandīti bija pastāvīgs drauds, un ceļinieku uzdevums nebija izaicināt ikvienu no tiem. Ordeņa kungs viņam nesacītu paldies, ja Luku kautiņā nogalinātu, kad tas tik ātri bija parādījis, ko spēj kā ordeņa izmeklētājs.
Luka izcirtumā noskatījās, kā Freize valda zirgus, tad ieslidināja zobenu makstī un izlīda caur krūmiem uz vietu, kur gūstekņi bija piesieti viens pie otra un piesaitēti pie koka. Jauneklis pārgrieza virvi, kas vijās ap koku, un abas kapucēs slēptās galvas uzreiz pacēlās augšup. Luka pielika pirkstu pie lūpām, brīdinādams gūstekņus, lai klusē. Atri, neizdodot ne skaņas, gūstekņi paliecās viņam pretī, atvirzoties no saitēm tā, lai viņš varētu pārgriezt virvi ap viņu roku locītavām. Nebilstot ne vārda, gūstekņi berzēja locītavas un plaukstas. Tad Luka pieliecās pie zābakiem, lai pārgrieztu virvi ap viņu kājām. Viņš pieliecās pie tuvākā gūstekņa un nočukstēja: Vai varat nostāvēt? Un paiet?
