- Išraka tā domāja. Viņai likās, ka šo zāli lieto daudzas mūķenes. Išraka nekad neēda refektorijā; viņa ieturējās kopā ar kalpotājām, un viņai nekad nerādījās murgi. Nevienai no kalpotājām nerādījās murgi. Tas notika tikai ar tām māsām, kuras ēda refektorija maizi. Kad tik pēkšņi nomira māsa Auguste, Išraka nodomāja, ka māsas sirds pārstājusi pukstēt beladonnas iespaidā. Viņa zināja: ja beladonnas ticis pārāk daudz, tā nonāvē. Mēs nolēmām atgriezt māsas Augustes vēderu, lai atrastu ogas.
Brālis Pēteris aizklāja acis ar plaukstām, it kā viņa priekšā joprojām stāvētu abas meitenes, asinīs līdz elkoņiem, iegrimušas savā šausminošajā darbā.
- Aizskart ķermeni bija milzu grēks, Luka paskaidroja Izoldei. Aiztikt līķi ir ne tikai grēks, bet ari noziegums.
- Tikai ne Išrakai. Izolde aizstāvēja draudzeni. Viņa nepieder pie mūsu ticības un netic ķermeņa augšāmcelšanās brīnumam. Tas, ko mēs darījām, Išrakas acīs nebija daudz lielāks grēks kā izpētīt dzīvnieku. Jūs viņu nevarat apsūdzēt ne par ko citu kā vien par dziedniecības mākslas izmantošanu.
- Bet jums tas bija liels grēks, Luka neatlaidās. Tas noteikti bija nepanesami? Kā jūs jauna lēdija varējāt ko tādu izdarīt?
Izolde nolieca galvu. Jā, man tas bija grēks. Tomēr domāju, ka tas ir jāizdara, un negribēju pamest Išraku, lai viņa to paveic viena pati. Es domāju, ka man jābūt… Viņa pieklusa. Domāju, ka man jābūt drosmīgai. Es esmu lēdija Lukretili. Nospriedu, ka man jābūt tikpat drošsirdīgai kā vārdam, kuru nesu. Un mēs tiešām ieraudzījām māsas vēderā ogas tumšas žāvētu ogu drusciņas. Izolde ielaida roku sava ģērba kabatā un izvilka dažas tumšu, cietu ogu kripatiņas, kuras atgādināja pipara graudiņus. Mēs atradām šos. Lūk, pierādījums tam, ko mēs darījām un ko uzgājām.
Luka vilcinājās. Jūs šos te izņēmāt no mirušās sievietes vēdera? viņš jautāja.
Meitene pamāja ar galvu. Tas bija jāizdara, viņa noteica. Kā citādi mēs varētu jums pierādīt, ka mūķenēm tika iebarotas beladonnas ogas?
Jauneklis piesardzīgi paņēma kripatas un aši pastūma tās brālim Pēterim. Vai jūs zinājāt, ka saimniecības māsa darbojās kopā ar jūsu brāli?
Izolde skumji pamāja ar galvu. Es zināju, ka starp viņiem kaut kas ir, tomēr nekad nevaicāju. Man būtu vajadzējis uzstāt, lai viņa pasaka taisnību, es vienmēr jutu, ka viņa… Meitene aprāvās. Es nezināju, ne par ko īsti nebiju pārliecināta. Tomēr jutu, ka viņi bija…
- Viņi bija kas?
- Vai tā varētu būt, ka viņi bija mīļākie? Izolde tikko sadzirdami ievaicājās. Vai tas ir iespējams? Vai ari vainojama tikai mana greizsirdības pilnā iztēle? Un mana skaudība par viņas skaistumu.
- Kādēļ gan lai jūs teiktu par saimniecības māsu ko tādu?
Meitene paraustīja plecus. Es dažkārt domāju vai redzu, vai pat saožu ko tādu, kas nav pārāk skaidrs vai redzams citiem… Šajā gadījumā man šķita, it kā saimniecības māsa viņam piederētu, it kā viņa būtu… mana brāļa krekls.
- Jūsu brāļa krekls? Luka atkārtoja.
Izolde no jauna pašūpoja galvu, kā aizgainīdama vīziju. It kā saimniecības māsu būtu pārņēmusi viņa smarža. Es nespēju to izskaidrot labāk.
- Vai jums piemīt Redzējuma spēja? brālis Pēteris iejaucās, blenzdams Izoldē pāri sava spalvaskāta galam.
- Nē. Viņa strauji un noliedzoši pakratīja galvu. Nē, nekā tamlīdzīga. Nekā tik droša, nekā tik skaidra. Ja tā būtu, mani viss notiekošais neuztrauktu. Neuzskatu sevi par gaišreģi. Es tikai šo to sajūtu, tas arī viss.
- Bet jūs jutāt, ka viņa bija jūsu brāļa sieviete?
Izolde piekrītoši pamāja ar galvu. Tomēr man nebija
pierādījumu; nebija nekā, par ko varētu viņu apsūdzēt. Tikai tāda kā čaboņa, kā zīds saimniecības māsas apakšsvārkos.
Uzkrītošs klepus no durvju puses vīriešiem atgādināja, ka pirmais zīda apakšsvārkus bija pieminējis Freize.
- Zīda apakšsvārku valkāšanu būtu grūti nosaukt par noziegumu, brālis Pēteris aizkaitināti sacīja.
- Tas bija mājiens, Izolde domīgi turpināja, ka saimniecības māsa nebija tāda, par kādu izlikās, ka abatija viņas vadībā nebija tāda, kāda izskatījās. Kādai tai vajadzētu būt. Bet… meitene paraustīja plecus. Man šī dzīve bija nezināma un šķita, ka saimniecības māsa par visu atbild. Es viņai neko nejautāju un, tā kā viņa bija galvenā, neapstrīdēju viņas varu abatijā. Man būtu vajadzējis to darīt. Man uzreiz būtu vajadzējis sūtīt pēc izmeklētāja.
- Kā jūs izkļuvāt no pagraba vārtsardzes namiņā? brālis Pēteris negaidot pagrieza izjautāšanu citā virzienā, cerēdams Izoldi apmulsināt. Kā jūs izkļuvāt ārā un izbēgāt, kaut arī jums bija uzliktas roku un kāju važas, bet pats pagrabs izkalts veselā akmenī?
