Brālis Pēteris nolaida skatienu un pārsteigumā nogrozīja galvu. Viņa personā šai lēdijai ir ietekmīgs draugs, viņš klusām sacīja Lūkam. Tas vīrs varētu sakaut viņas brāli jebkurā mirklī.
- Kur viņš dzīvo?
- Tas ir tālu, meitene atzina. Uz austrumiem. Viņš ir Ungārijas galmā.
- Tas būtu aiz Bosnijas? Freize atmeta visus centienus nostāvēt klusu pie durvīm un ienāca istabā.
-Jā-
- Vēl tālāk uz austrumiem nekā Bosnija?
Izolde pamāja ar galvu.
- Kā divas tik skaistas meitenes kā jūs un jūsu verdzene domājat veikt šādu ceļojumu, lai kāds jūs neapzagtu… vai vēl ļaunāk? Freize skarbi noprasīja. Jums dzīvām ādu novilks.
Izolde palūkojās uz jaunekli un viņam uzsmaidīja. Vai jūs nedomājat, ka Dievs mūs sargās?
- Nē, viņš noteikti sacīja. Esmu pieredzējis, ka Viņš reti dod par sevi zināt.
- Kad vien varēsim, mēs ceļosim kopā ar ceļabiedriem un ar viņu sargiem. Un, kad nevarēsim, cerēsim uz labāko. Jo man ir jādodas turp. Nav neviena cita, pie kā es varētu vērsties. Un es atriebšos brālim. Atgūšu mantojumu.
Freize mundri pamāja Lūkam. Jūs tikpat labi varējāt viņas sadedzināt, kad jums bija tāda iespēja, viņš atzina. Jo ari tagad jūs viņas sūtāt drošā nāvē.
- Ak, negvelz muļķības! Luka nepacietīgi iesaucās. Mēs viņas aizsargāsim.
- Mums ir jāpilda savs uzdevums! brālis Pēteris iebilda.
Luka pagriezās pret Izoldi. Jūs varat ceļot kopā ar mums un atrasties mūsu aizsardzībā. Mēs dodamies izmeklēšanas misijā, kuru veikt mūs ir sūtījis pats Svētais tēvs. Mēs vēl nezinām, kurp īsti tā ved, bet varat jāt kopā ar mums, līdz mūsu ceļi šķirsies.
- Ļoti svarīgi, Freize papildināja, pamādams jaunajai sievietei. Mēs esam ļoti svarīgi.
- Varat mums piebiedroties un, kad atradīsiet drošus un cienījamus ceļabiedrus, varēsiet tālāk doties kopā ar tiem.
Izolde nolieca galvu. Es jums pateicos. Pateicos jums par sevi un Išraku. Mēs jūs nedz aizkavēsim, nedz novērsīsim jūsu uzmanību.
- Ir pilnīgi droši, ka viņas darīs gan vienu, gan otru, brālis Pēteris skābi piezīmēja.
- Mēs vismaz varam viņām palīdzēt ceļā, Luka noteica.
- Man vajadzētu jums pateikt, kā mani sauc, jaunā sieviete sacīja. Es vairs neesmu abate.
- Protams, Luka atteica.
- Esmu Lukretili lēdija Izolde.
Luka nolieca galvu, bet Freize pagājās uz priekšu, zemu paklanījās, ar galvu gandrīz pieskardamies ceļgaliem, tad iztaisnojās un ar sažņaugtu dūri iebelza pa to vietu krūtīs, kur atrodas sirds. Lēdija Izolde, esmu jūsu rīcībā, viņš nopietni pavēstīja.
Izolde izbrīnīta iespurdzās, un Freize uzmeta viņai pārmetošu skatienu. Es biju domājis, ka jūs esat audzināta tā, ka pieņemat bruņinieka pakalpojumus, kad tie tiek piedāvāti.
- Vai tad nu viņš ir bruņinieks? brālis Pēteris vaicāja Lūkam.
- Tā izskatās, skanēja uzjautrinājuma pilna atbilde.
- Tad, sacīsim, ieročnesējs, Freize piebilda. Es būšu jūsu ieročnesējs.
Lēdija Izolde piecēlās kājās un sniedza Freizem roku. Jūs rīkojaties pareizi, atgādinot man, ka uz goddevīgu piedāvājumu pakalpot ir jāatbild laipni. Freize, es pieņemu jūsu pakalpojumus un esmu par tiem prieciga. Pateicos jums!
Uzmetis Lūkam triumfējošu skatienu, Freize noliecās un pieskārās ar lūpām Izoldes pirkstiem. Esmu jūsu rīcībā, viņš sacīja.
- Vai jūs viņam dosiet pajumti, apģērbu un ēdienu? Luka noprasīja. Viņš ēd kā desmit zirgi.
- Mani pakalpojumi, kā lēdija to labi saprata, nāk no tīras sirds, Freize ar cieņu sacīja. Esmu viņas rīcībā, ja saskarsimies ar bruņnieciskiem piedāvājumiem vai kādu pārdrošu pasākumu. Pārējo laiku es, protams, pavadīšu, kalpodams jums.
Esmu ļoti pateicīga, Izolde nomurmināja. Un, tiklīdz saskaršos ar kādu pārdrošu pasākumu vai bruņnieciskiem piedāvājumiem, došu jums ziņu.
Kad Izolde ienāca guļamistabā, Išraka gulēja, taču, izdzirdējusi klusos soļus, tūliņ atvēra acis un iejautājās: Kā gāja vakariņās? Vai esam apcietinātas?
- Mēs esam brīvas, Izolde sacīja. Freize negaidot pateica savam kungam, ka tas bija viņš, kurš mūs izlaida no vārtsardzes namiņa pagraba.
Išraka paslējās uz elkoņa. Viņš tiešām tā sacīja? Kāpēc? Un viņi noticēja?
- Freize runāja pārliecinoši. Viņš uzstāja. Nedomāju, ka viņi noticēja pilnībā, bet vismaz teikto pieņēma.
- Vai Freize pateica, kādēļ viņš atzinās, ka izdarījis ko tādu?
- Nē. Domāju, ka tāpēc, lai varētu būt mums noderīgs. Un vēl labāk: viņi pateica, ka mēs varam ceļot kopā ar viņiem, kamēr mūsu ceļi ved uz vienu pusi.
- Kurp viņi dodas?
- Viņi klausa pavēlēm. Dodas turp, kurp viņiem liek. Taču no ciema ārā ved tikai viens ceļš, tā ka pagaidām visi dosimies uz austrumiem. Mēs varam jāt reizē, un tā mēs būsim uz šiem ceļiem lielākā drošībā nekā kopā ar svešiniekiem vai vienas pašas.
- Man ne pārāk patīk brālis Pēteris.
- Viņam nav nekādas vainas. Turklāt Freize zvērēja būt mans ceļojošais bruņinieks.
Išraka ieķiķinājās. Freizem ir laba sirds. Varbūt reiz tu būsi priecīga par viņa klātbūtni. Šovakar viņš nudien izdarīja mums pakalpojumu.
