- Ziņojums jau ir nosūtīts, brālis Pēteris domīgi noteica. Tur bija teikts, ka gūsteknes ir pazudušas, apvainotas burvestībās, .bet vainīgie pavisam noteikti bija viņu apsūdzētāji. Lieta ir izbeigta, ja vien jūs to negribat atsākt. Mums nav jāziņo, ka mēs viņas atkal satikām, un nav mūsu pienākums viņas apcietināt, ja mums nav pierādījumu par burvestībām. Mēs vairs neveicam izmeklēšanu. Tā ir pabeigta.
- Guļoši suņi, Freize ieteicās.
Luka metās viņam virsū. Ko tu, ellē, ar to gribi sacīt?
- Labāk tos neaiztikt. Tā ļaudis saka. Neaiztiec guļošus suņus. Jūsu izmeklēšana ir noslēgusies, un visi ir laimīgi. Mēs esam devušies kādā citā sasodīti muļķīgā uzdevumā. Un abas sievietes, kuras bija nepatiesi apsūdzētas, ir brīvas kā putni gaisā. Kāpēc meklēt nepatikšanas?
Luka jau vēra muti, lai strīdētos pretī, bet tad aprāvās un pagriezās pret Izoldi. Kad Freize bija atzinies meiteņu atbrīvošanā, Izolde bija pametusi uz viņu savu izteiksmīgo zilo acu skatienu, bet tagad viņa bija atsākusi pētīt savas rokas, kas gulēja klēpī.
- Vai tā ir taisnība, ka Freize jūs atbrīvoja? Vai viņš jūs palaida vaļā, kā apgalvo?
Izolde pamāja ar galvu.
- Kādēļ jūs uzreiz to neteicāt?
- Negribēju sagādāt viņam nepatikšanas.
Luka nopūtās. Tas bija neticami, bet, tā kā Freize palika pie savas atzīšanās un Izolde citu izskaidrojumu nesniedza, Luka nesaprata, ko vēl viņš varētu iesākt. Kurš gan tam noticēs?
- Drīzāk ticēs šim stāstam nekā tam, ka mēs izgaisām, atbrīvojoties no slēgtām kāju un roku važām, meitene piebilda. Kurš noticēs tam?
Luka pameta skatienu uz brāli Pēteri. Vai jūs uzrakstīsiet, ka esam apmierināti, jo mūsu kalps viņas atbrīvoja, pārkāpjot savu pienākumu robežas, taču ticot, ka rīkojas pareizi? Un tagad mēs esam pārliecināti, ka burvestību nebija, un šīs sievietes ir brīvas.
Brāļa Pētera seja pauda viņa visnopietnāko izteiksmi. Ja jūs man liekat tā darīt, viņš sīkumaini atteica. Es gan domāju, ka te slēpjas kas vairāk par jūsu kalpu, kurš ir pārkāpis savas pilnvaras. Bet, tā kā viņš vienmēr dara to, ko nepieklātos darīt, un tā kā jūs to mūždien pieļaujat, turklāt, šķiet, esat pārliecināts, ka šīs sievietes jāatbrīvo, es varu tā uzrakstīt.
- Vai atdosiet manam vārdam labo slavu? Izolde uzstājīgi prasīja.
- Es jūs neapsūdzēšu izbēgšanā, izmantojot burvestības, brālis Pēteris paskaidroja. Tas ir viss, ko varu darīt. Nezinu, vai jūs esat nevainīga it visā; tomēr, tā kā neviena sieviete nav nevainīga kopš Ievas grēkā krišanas, esmu gatavs atzīt, ka šobrīd pret jums nav nekādu pierādījumu un apsūdzību.
- Ar to pietiks, Luka izlēma un pagriezās pret Izoldi. Bet ko jūs tagad iesāksiet?
Meitene nopūtās. Es jau kādu laiku lauzu galvu par to, ko man tagad iesākt. Tomēr domāju, ka došos pie sava tēva drauga dēla. Šis vīrs bija tēva pastāvīgais biedrs krusta karā un ir mans krusttēvs. Es viņa dēlam varu uzticēties, un viņam ir sīksta karotāja slava. Es viņu lūgšu atdot manam vārdam labo slavu un jāt man līdzi, lai stātos pretī manam brālim. Izskatās, brālis to visu darīja tāpēc, lai nozagtu man mantojumu un mani nogalinātu. Es atņemšu viņam mantojumu un atgūšu to, kas pieder man.
- Ir vēl kas, ko jūs nezināt, Luka sacīja. Un tas ir kas ļaunāks. Jūsu brālis bija pavēlējis saimniecības māsai sūtīt mūķenes skalot zeltu upē, kas plūst jūsu mežos.
Izolde izskatījās apmulsusi. Zeltu?
- Varbūt tādēļ jūsu brālis bija apņēmies jūs padzīt no abatijas. Kalnos varētu būt vesela bagātība, kas plūst straumē kā zelta putekļi.
- Viņas skaloja zeltu?
Luka apstiprinoši pamāja ar galvu. Viņš izmantoja saimniecības māsu, lai zagtu zeltu no jūsu abatijas zemēm. Tagad viņa ir mirusi, jūs esat aizbēgusi un abatija un zemes, un zelts tas viss pieder viņam.
Jauneklis ieraudzīja, ka Izoldes žoklis saspringst. Viņš ir dabūjis manas mājas, manu mantojumu un nu arī bagātību?
Luka pamāja ar galvu. Viņš pameta saimniecības māsu nāvei un aizjāja.
Izolde pagriezās pret brāli Pēteri. Bet viņu jūs neapsūdzējāt! Jūs neapsūdzējāt viņu visos grēkos kopš Ādama laikiem! Taču man ir jāatbild par visu, ko izdarījusi Ieva?
Brālis Pēteris paraustīja plecus. Mūsu acīs viņš nekādu noziegumu tanī brīdī nebija pastrādājis. Un tagad viņš skalo savu zeltu pats savā zemē.
- Es viņam likšu par to atbildēt! Es atgriezīšos un atgūšu savas zemes! Ja brālis tik slikti sargā mūsu ģimenes godu, mani vairs nesaista tēva griba. Es viņu padzīšu, tāpat kā viņš padzina mani! Došos pie krusttēva dēla un lūgšu palīdzību.
- Vai jūsu krusttēvs bija turīgs vīrs? Jūsu brālim ir pašam sava pils un neliela armija.
- Mans krusttēvs bija Valahijas grāfs Vladislavs, Izolde lepni atteica. Viņa dēls ir jaunais grāfs. Es došos pie viņa.
Brālis Pēteris strauji pacēla galvu. Jūs esat grāfa Vladislava krustmeita? viņš ziņkārīgi iejautājās.
- Jā. Tēvs man vienmēr piekodināja, lai dodos pie viņa, ja uzbrūk nelaime.
