Meitene papurināja galvu. Tēvs bija iecerējis, ka man jākļūst par lēdiju, kura vadītu Lukretili, viņa sacīja. Viņš man mācīja, kā aprēķināt ienākumus, ko deva mūsu zemes, kā saglabāt ļaužu uzticību, kā apstrādāt zemi un izvēlēties labību, kā dot pavēles pils sardzei, ja pilij uzbruktu. Viņa jocīgi savieba seju. Un viņš man iemācīja prasmes, kādām būtu jāpiemīt dāmai: mīlestību uz skaistām drēbēm, dejošanu, mūziku; valodas, rakstīšanu, lasīšanu, dziedāšanu, dzejošanu.
- Izolde apskauž mani par prasmēm, ko viņas tēvs iemācīja man, Išraka, slēpdama smaidu, sacīja. Viņš Izoldi mācīja būt lēdijai, bet mani būt pasaulē spēcīgai.
- Kura sieviete gan negribētu būt varenas pils kundze? Luka ieminējās.
- Es to gribētu, Izolde atteica. Es to patiešām gribu. Tomēr vēlos, kaut būtu mācījusies ari cīnīties.
Pirmajā vakarā viņi saulrietā apstādināja zirgus pie nomaļa vīriešu klostera. Išraka un Izolde apmainījās ar bažīgiem skatieniem. Kā tad ar pakaļdzīšanos? viņa Lūkam pusbalsī jautāja.
- Ta līdz šejienei nebūЈ,nonākusi. Šaubos, vai jūsu brālis būs izsūtījis kādas vēstis; viņš taču devās projām no abatijas. Es teiktu, ka viņš parakstīja apcietināšanas dokumentu, tikai lai parādītu pats savu nevainīgumu.
Izolde pamāja ar galvu. Ar to pietiek, lai turētu mani pa gabalu, viņa sacīja. Ja es esmu nosaukta par raganu, izziņota par mirušu, pils un abatija paliek viņa pārziņā un viņš iegūst abatijas zemes un zeltu. Mans brālis dabū visu.
Freize nolēca no zirga un piegāja pie aizvērtajām durvīm, tad pavilka lielo zvana riņķi, kas karājās ārpusē. Zvans vārtsarga namiņā skaļi nodimdināja, un vārtsargs atvilka vaļā divvērtņu vārtus. Ceļinieki, Dieva vārdā esiet sveicināti! viņš līksmi sacīja. Cik jūsu ir?
- Viens jauns lords, viens rakstvedis, viens kalps, viena lēdija un viņas pavadone, Freize atteica. Kā arī deviņi zirgi un viens ēzelis. Tie var iet uz ganībām vai uz staļļiem kā jums ērtāk.
- Mēs dzīvniekus varam palaist ārā labās ganībās, laicīgais brālis smaidīdams sacīja. Nāciet iekšā!
Viņš sagaidīja jātniekus lielā pagalmā, un brālis Pēteris un Luka izlēca no segliem. Luka pagriezās pret Izoldes zirgu un pastiepa augšup rokas, lai noceltu meiteni lejā. Izoldes sejai pārslīdēja ašs smaids, un viņa pamāja, ka var tikt lejā pati, tad pārmeta pāri kāju un lokana kā zēns nolēca zemē.
Freize piegāja pie Išrakas zirga un izstiepa roku. Neleciet, viņš bridināja. Jūs paģibsiet mirklī, kad pieskarsieties zemei. Šīs pēdējās piecas jūdzes jūs visu laiku bijāt tuvu tam, lai zaudētu samaņu.
Išraka pārvilka savu tumšo plīvuru pār muti un pār plīvura augšējo malu noraudzījās uz Freizi.
- Un nedurstiet mani ar savu acu zibeņiem, Freize mundri turpināja. Jums būtu klājies labāk man aiz muguras, ja jūsu rokas būtu man ap vidukli un jūs varētu atbalstīties pret manu muguru, taču jūs esat tikpat spītīga kā šis ēzelis. Nāciet nu lejā, meitēn, un ļaujiet, lai jums palīdzu.
Puisim par pārsteigumu, Išraka paklausīja ieteikumam, noliecās viņam pretī un ļāva sev iekrist Freizes rokās. Jaunais vīrietis meiteni maigi satvēra un nostatīja uz kājām, aplicis roku viņai ap pleciem, lai palīdzētu nostāvēt. Pienāca Izolde un atbalstīja draudzeni. Es neiedomājos…
- Esmu tikai nogurusi.
Vārtsargs iedeva viņiem gaismekli, ko ņemt līdzi uz viesu namiņu, norādīja, ka sieviešu istabas atrodas vienā pusē augstajai sienai, bet ieeja uz vīriešu istabām otrā. Viņš parādīja refektoriju un pateica, ka jaunie vīrieši varēs vakariņot kopā ar mūkiem pēc vakara dievkalpojuma, bet dāmas tiks apkalpotas viesu namiņā. Pēc tam vārtsargs viņus atstāja ar iedegtām svecēm un savu svētību.
- Arlabunakti, Izolde teica Lūkam, pamādama ar galvu brālim Pēterim.
- Tiksimies rit no rīta, Luka sacīja abām sievietēm. Mums vajadzētu doties ceļā uzreiz pēc rīta dievkalpojuma.
Izolde pamāja ar galvu. Mēs būsim gatavas.
Išraka pakniksēja abiem pārējiem vīriešiem un pamāja ar galvu Freizem.
- Rīt segli diviem? viņš jautāja.
- Jā, meitene atteica.
- Tādēļ ka šīsdienas jājiens jūs pārāk nogurdināja? Freize vaicāja, gribēdams pārliecināties par visu līdz galam.
Išraka viņam veltīja siltu, atklātu smaidu, pirms pārvilka plīvuru pāri sejai. Nemaz netīksminieties, viņa sacīja. Esmu pārguruši līdz nemaņai. Jums bija taisnība: es kļūdījos un biju muļķīgi lepna. Rīt es sēdēšu diviem paredzētos seglos un būšu par to pateicīga, taču, ja jūs mani ķircināsiet, es jums visu ceļu kniebšu.
Freize ierāva galvu plecos. Neviena vārda, viņš solīja. Jūs redzēsiet mani visaugstākajā mērā mazrunīgu.
- Mazrunīgu?
Viņš pamāja ar galvu. Tas ir mans jaunais mērķis. Tas ir mans jaunais vārds mazrunīgs.
