Izolde apņēmīgi pakratīja galvu. Tikai ne viņa! Tā sieviete dzīvo šausmās no vilkiem, meitene sacīja. Tā nav nejaušība, ka viņa neatradās lejā, ciemā, lai gan visi citi ļaudis bija ieradušies noskatīties, kā atved vilkati.
- Kā jūs to zināt? Luka noprasīja.
Išraka palūkojās jauneklī tā, it kā viņš būtu akls. Vai tad jūs neredzējāt viņas dārzu?
Lūkam atmiņā neskaidri atausa iekopts dārzs pilns puķu un ārstniecības augu. Blakus virtuves durvīm atradās dobe ar dārzeņiem un ārstniecības augiem, un otrpus taciņai viļņojās puķes un lavanda. Vienā dobē brieda daži lieli rudens ķirbji, un ap durvīm vijās vīnstīgas ar apaļām vīnogām. Tas bija parasts lauku mājas dārzs, iekārtots daļēji ārstniecības vajadzībām un daļēji krāšņumam. Protams, es to redzēju, taču neko īpašu neatceros.
Jaunā sieviete pasmaidīja. Sāra audzē duci akonīta šķirņu dažādās krāsās, un viņas zēnam cepurē bija svaiga šīs puķes lapa. Viņa šo augu sastādījusi zem visiem logiem un pie durvīm es nekad neesmu redzējusi tādu krāsu bagātību visos toņos, kādos vien puķes var uzziedēt, no sārta līdz baltam un violetam.
- Nu un tad? Luka nesaprata.
- Vai tad jūs nepazīstat ārstniecības augus? Išraka ķircinājās. Tāds varens izmeklētājs kā jūs?
- Ne tik labi kā jūs. Kas ir akonīts?
- Parastais akonīta nosaukums ir kurpīte, bet šeit to dēvē par "vilku nāvi", Išraka paskaidroja. Ļaudis to jau gadu simtiem izmanto pret vilkiem un vilkačiem.
Izžāvēts un saberzts pulveri, tas var noindēt vilku. Iebarots vilkatim, tas var pārvērst to atpakaļ par cilvēku. Nāvējoša deva var vilkati nogalināt pilnībā. Viss atkarīgs no auga destilācijas un no daudzuma, kādu vilkam izdodas iebarot. Skaidra lieta, ka neviens vilks to neaizskar. Neviens vilks tam tuvumā neiet. Vilki neļauj pat savam kažokam tam pieskarties -j)at ne tik daudz. Tanī mājā neviens vilks nevar iekļūt Sāra ir uzcēlusi akonīta cietoksni.
Vai jūs domājat, ka tas pierāda viņas stāstītā patiesīgumu? Ka Sāra ir sasējusi šo zāli, lai aizsargātu sevi no zvēra, ja tas ierastos viņai pakaļ?
Išraka norādīja uz puisēnu, kurš lēkāja viņiem pa priekšu kā mazs jēriņš, vezdams viņus atpakaļ uz ciemu. Aiz zēna cepures lentes bija aizbāzts svaigs akonīta zariņš. Jādomā, tā viņa sargā savu dēlu.
Kad Luka, brālis Pēteris un meitenes atgriezās iebraucamajā sētā, ap staļļa pagalma vārtiem bija sapulcējies neliels bariņš.
- Kas tad tur notiek? Luka iejautājās un izspraucās cauri pūlim. Freize bija atvēris vārtus pusvirus un laida iekšā pa vienam cilvēkam, iekasēdams no katra pa pusgrasim un šķindinādams rokā monētas.
- Ko tu dari? Luka noprasīja.
- Ļauju cilvēkiem apskatīt briesmoni, Freize atteica. Tā kā viņiem bija liela interese, es nodomāju, ka mēs to varētu atļaut. Nospriedu, ka tas ir sabiedrības labuma dēļ. Ka, rādīdams ļaudīm šo nabaga grēcinieku, es varētu apliecināt Dieva diženumu.
- Un kas tev lika domāt, ka ir pareizi ņemt par to maksu?
- Brālis Pēteris mūždien ir tik nobažījies par izdevumiem, Freize mierīgi paskaidroja, pamādams uz rakstvedi. Es nodomāju, ka būtu labi, ja nezvērs dotu kādu ieguldījumu savas tiesas izdevumiem.
- Tas ir smieklīgi, Luka sacīja. Aizver vārtus! Ļaudis nedrīkst nākt iekšā un uz to blenzt. Šī ir izmeklēšana, nevis ceļojošā cirka izrāde.
- Ļaudis pavisam noteikti gribēs briesmoni redzēt, Izolde atzina. Ja viņi domā, ka nezvērs gadiem ilgi ir apdraudējis viņu ganāmpulkus un viņus pašus, viņi noteikti gribēs pārliecināties, ka tas ir sagūstīts.
- Labi, lai tad arī skatās, bet tu nedrīksti ņemt no viņiem naudu, Luka aizkaitināti sacīja. Tu nezvēru pat nenotvēri. Kādēļ tev jāiztaisās par tā uzraugu?
- Tādēļ, ka es atraisīju briesmonim saites un to pabaroju, Freize paskaidroja.
- Tas ir brīvs? Luka jautāja, un Izolde satraukti atbalsoja: Tu esi to atbrīvojis?
- Es pārgriezu virves un vienā stiepienā biju laukā no bedres. Tad tas apvēlās otrādi un izlīda no tīkliem, Freize sacīja. Padzērās, nedaudz ieēda un nu atkal guļ un atpūšas. Nekā daudz, ko redzēt, nav, bet šie ir vienkārši ļaudis, un te tāpat nekas daudz nenotiek. Turklāt no bērniem un plānprātiņiem es ņemu tikai pusi maksas.
- Te ir tikai viens plānprātiņš, Luka skarbi sacīja. Un viņš nav no ciema. Ielaid mani iekšā! Es gribu apskatīt briesmoni. Jaunais vīrietis iegāja pa vārtiņiem, un pārējie viņam sekoja. Freize klusām paņēma no atlikušajiem cieminiekiem monētas un plaši atvēra viņu priekšā vārtus. Es varētu saderēt, ka tas nav vilks, viņš pusbalsī teica Lūkam.
- Ko tu ar to gribi teikt?
- Kad briesmonis izlīda no tīkla, es to ieraudzīju. Tagad tas ir saritinājies ēnainajā stūrī, tā ka saskatīt ir grūtāk, bet tas nav nezvērs, kādu es jebkad būtu redzējis. Tam ir gari nagi un krēpes, taču tas pieceļas un nogulstas, sākot ar pakaļkājām un tad nostājoties uz visām četrām. Vilki tā nedara.
- Tad kas tas ir par nezvēru? Luka viņam noprasīja.
- īsti nezinu, Freize atzinās, taču vilkam tas daudz nelīdzinās.
