- Tas man neiekodis, Freize bezkaislīgi attrauca. Neviens mani neaizskar bez manas atļaujas. Un es ari nebūšu tik stulbs, lai atrastos šeit, kad tas atbrīvosies. Nevis kā daži, kas dzīvojuši tam blakus un sūdzas, ka dzirdējuši to ošņājamies gar viņu durvīm, tomēr mēnešiem ilgi nav varējuši nabaga briesmoni notvert.
Par atbildi sacēlās aizkaitinājuma pilnu iebildumu koris, ko Freize vienkārši neievēroja. Vai kāds man palīdzēs? viņš no jauna vaicāja. Nu, tādā gadījumā es lūgšu jūs visus doties projām, jo neesmu ceļojošs kumēdiņu rādītājs.
Liela daļa ļaužu aizgāja, tomēr daži jaunākie vīrieši palika, kur bijuši, uz paaugstinājuma, kas bija uzcelts arēnas ārpusē, tā ka skatītājs varēja stāvēt un lūkoties pāri nožogojumam. Freize neko vairs neteica, vienkārši stāvēja, pacietīgi gaidīdams. Beidzot vīrieši pašļūkāja kājas, nolamāja Freizi par iejaukšanos un aizgāja.
Kad sēta bija tukša no ļaudīm, Freize atnesa no sūkņa spaini ar ūdeni un tad devās uz virtuvi pēc jēla gurna gabala un maizes klaipa. Viņš nolika ēdienu arēnā, pamezdams skatienu augšup uz logu, pa kuru lejup raudzījās Luka un abas sievietes.
- Ko attiecībā uz tevi izdomās mazais lords to mēs ar laiku uzzināsim, Freize teica sakumpušajam kamolam tīklā, kas grozījās un nedaudz smilkstēja. Taču viņu vadīs Dievs, lai viņš ar tevi izrīkotos taisnigi, pat ja tu esi sātana radība un tev jāmirst ar sudraba bultu sirdī. Bet es tevi turpināšu barot un dzirdīt, jo ari tu esi Dieva radība kaut ari tu būtu viens no Kritušajiem. Un es šaubos, vai tā ir bijusi tava paša izvēle.
Luka sāka vilkača lietas izmeklēšanu, tiklīdz viņi bija pavakariņojuši. Sievietes devās uz savu guļamistabu, bet abi vīrieši, brālis Pēteris un Luka, citu pēc cita sauca lieciniekus, lai tie pastāstītu, kā vilkatis mocījis viņu ciemu.
Visu pēcpusdienu viņi klausījās stāstos par trokšņiem naktī, par to, kā tika piesardzīgi raustīti aizslēgto durvju rokturi, un par zudumiem aitu ganāmpulkos, kuri klaiņoja pa ganībām ciema zēnu uzraudzībā. Puikas stāstīja par milzīgu vilku par vientuļu vilku, kurš skraidīja viens un mēdza iznākt no meža un aizstiept kādu jēru, kas pārāk tālu aizklīdis no savas mātes. Viņi sacīja, ka vilks dažbrīd skrējis uz visām četrām, bet šad tad nostājies uz divām kājām kā cilvēks. Ļaudis dzīvoja šausmās un vairs nelaida aitas uz augšējām ganībām, bet uzstāja, ka tām jāpaliek ciema tuvumā. Kāds puika, sešus gadus vecs ganuzēns, pastāstīja, ka vilkatis aprijis viņa vecāko brāli.
- Kad tas notika? Luka jautāja.
- Pirms vismaz septiņiem gadiem, zēns atbildēja. Es viņu nepazinu manu brāli aiznesa gadu pirms manas piedzimšanas, un māte joprojām nav pārstājusi viņu apraudāt.
- Kā tas notika? Luka vaicāja.
- Šiem cieminiekiem ir visneiedomājamākie stāsti, brālis Pēteris klusām sacīja jauneklim. Lieku desmit pret vienu, ka tas puika melo vai arī viņa brālis nomira no kaut kādas derdzīgas slimības, tikai viņi to negrib atzīt.
- Māte meklēja jēru, un mans brālis, kā parasti, gāja viņai līdzi, zēns stāstīja. Māte esot tikai uz mirkli apsēdusies un paņēmusi viņu klēpī. Brālis aizmidzis mātes rokās, un viņa bijusi tik nogurusi, ka tikai uz mirklīti aizvērusi acis, bet, kad uzmodusies, viņš bija pazudis. Māte nodomājusi, ka mans brālis ir aizklīdis kaut kur netālu, un viņu saukusi un meklējusi, tomēr tā ari neatradusi.
- Pilnīgas muļķības, brālis Pēteris piezīmēja.
- Bet kādēļ viņa domāja, ka dēlu aiznesis vilkatis? Luka gribēja zināt.
- Mitrajā zemē ap upi viņa ieraudzīja vilka pēdas, puika sacīja. Viņa skrēja apkārt un sauca, sauca, un, kad nevarēja brāli atrast, atskrēja mājās pēc tēva, un viņš dienām mēģināja sadzīt pēdas vilku baram. Taču pat mans tēvs, kas ir labākais mednieks ciemā, nespēja tos uziet. Un tad viņi saprata, ka manu brāli ir aiznesis vilkatis. Aiznesis un nozudis kā jau tie mēdz darīt.
- Es tikšos ar tavu māti, Luka izlēma. Vai palūgsi, lai viņa atnāk pie manis?
Puika svārstījās. Viņa nenāks, viņš noteica. Mana māte joprojām sēro pēc brāļa. Viņai nepatīk par to runāt. Viņa negribēs par to runāt.
Brālis Pēteris paliecās uz Lūkas pusi un klusām ierunājās: Es tādus stāstus kā šis esmu dzirdējis duci reižu, viņš sacīja. Iespējams, tam bērnam kaut kas kaitēja un māte viņu klusītēm noslīcināja upē, bet tad atnāca mājās un pastāstīja vīram kaut kādu pasaciņu. Viņa negribēs, ka mēs viņu par to izvaicājam, un nav nekādas jēgas izspiest no viņas patiesību. Kas darīts, dalīts.
Luka pagriezās pret rakstvedi un pacēla savus papīrus, tā ka viņa seja puikam vairs nebija redzama. Brāli Pēteri, es šeit vadu izmeklēšanu vilkača lietā. Es runāšu ar ikvienu, kurš jebko zina par šo sātanisko viesi. Tas ir mans pienākums. Ja es pie reizes uziešu, ka ciemā tiek atļauta bērnu slepkavošana, izmeklēšu arī to. Tas ir mans uzdevums: izmeklēt visas kristīgās pasaules bailes, visus grēkus lielus un mazus. Mans uzdevums ir noskaidrot, kas notiek un vai tas nozīmē pasaules gala ieskaņu. Bērna nāve, vilkača uzrašanās tie visi ir pierādījumi.
