Luka pamāja ar galvu un devās uz lāču bedri. Tur bija raupjas koka trepes un uz sastatnēm atradās koka steķu aplis, lai skatītāji varētu stāvēt visapkārt bedrei un pāri koka sienām vērot, kā lācim uzrīda suņus.
Luka uzkāpa pa trepēm un pagāja tālāk gar steķiem, tā ka augšā varēja uzkāpt arī brālis Pēteris, abas meitenes un mazais ganupuika.
Nezvērs tupēja, piespiedies pie tālākās sienas, kājas pavilcis sev apakšā. Tam bija garas, biezas krēpes un visiem laikapstākļiem pakļautā tumšbrūni iedegusi āda no dubļiem un skrambām bija mainījusi krāsu. Zvēram uz kakla vīdēja divi jauni virves atstāti tumši noberzumi, un tas ik pa brīdim nolaizīja asiņojošo ķepu. Caur saveltajām krēpēm lūkojās divas tumšas acis, un, kad Luka paskatījās, briesmonis rūcienā atieza zobus.
- Mums vajadzētu to sasiet un iegriezt tam ādā, ieteica brālis Pēteris. Ja tas ir vilkatis, pārgriežot ādu, zem tās parādīsies vilna. Tas būs pierādījums.
- Jums to vajadzētu nogalināt ar sudraba bultu, kāds cieminieks piebilda. Tas jādara uzreiz, pirms mēness kļūst lielāks, jo tad briesmonis būs spēcīgāks; tie nezvēri aug reizē ar mēnesi. Labāk nogalināt vilkati tagad, kad tas mums ir rokā un nav spēku pilnbriedā.
- Kad būs pilnmēness? Luka vaicāja.
- Rītnakt, Išraka atbildēja. Mazais zēns viņai blakus noņēma no cepures akonītu un meta ar to dzīvniekam, kas gulēja saritinājies. Tas parāvās nostāk.
- Re! kāds pūlī ieteicās. Vai redzat? Tas baidās no "vilku nāves"! Tas ir vilkatis! Mums to vajadzētu nobeigt tieši tagad. Nevajadzētu vilcināties briesmonis jānonāvē, kamēr tas ir vājš.
Kāds pacēla no zemes akmeni un svieda. Sviediens trāpīja briesmonim pa muguru, un tas atrāvies rūca un vairījās, it kā grasītos izrakties cauri lāču bedres augstajai sienai.
Viens no vīriem pagriezās pret Luku. Jūsu godība, mums nav tik daudz sudraba, lai pagatavotu bultu. Vai jums būtu nedaudz sudraba, ko mēs varētu to no jums nopirkt un iekalt bultas uzgalī? Mēs būtu ļoti pateicīgi. Citādi mums nāksies sūtīt pēc naudas aizdevēja uz Peskāru, un tas paņems vairākas dienas.
Luka pameta skatienu uz brāli Pēteri. Mums ir nedaudz sudraba, rakstvedis piesardzīgi sacīja. Tas ir Baznīcas svētais īpašums.
- Mēs varam jums to pārdot, Luka nolēma. Taču pagaidīsim, līdz mēness būs pilns, pirms nogalināsim briesmoni. Es gribu redzēt pārvēršanos pats savām acīm. Kad ieraudzīsim, ka tas kļūst par pilnasinīgu vilku, mēs zināsim, ka tas ir briesmonis, par kuru jūs ziņojāt, un tad mēs to varēsim nobeigt vilka veidolā.
Vīrs pamāja ar galvu. Sudraba bultu izgatavosim jau tagad, lai būtu gajtavībā. Viņi abi ar brāli Pēteri iegāja iebraucamās vietas mājā, apspriežot godīgu cenu sudrabam, bet Luka pagriezās pret Izoldi un ievilka elpu. Viņš apzinājās, ka ir uztraucies kā tāds puišelis.
- Es vēlējos jūs lūgt… gribēju to pieminēt jau agrāk… Te ir tikai viena ēdamistaba… Patiesību sakot, vai jūs šovakar piebiedrosieties mums uz vakariņām? viņš jautāja.
Izolde izskatījās nedaudz pārsteigta. Es biju domājusi, ka mēs ar Išraku ēdīsim mūsu istabā.
- Jūs abas varētu ēst kopā ar mums pie lielā galda ēdamistabā, Luka sacīja. Tā atrodas tuvāk virtuvei, un ēdiens tikko no krāsns būs karstāks un svaigāks. Šajā ziņā nevarētu būt nekādi iebildumi.
Meitene paskatījās sānis, un vaigos viņai sakāpa pietvīkums. Es gribētu…
- Lūdzu, dariet tā, Luka teica. Es vēlētos jūsu padomu par… Viņš aprāvās, nespēdams neko izdomāt.
Izolde uzreiz pamanīja jaunekļa vilcināšanos. Par ko? viņa vaicāja. Meitenes acīs dejoja smiekli. Jūs esat izlēmis, ko darīt ar vilkati, un drīz saņemsiet norādījumus par nākamo uzdevumu. Kādēļ gan jums būtu vajadzīgas manas domas?
Jauneklis nožēlā pasmaidīja. Es nezinu. Nezinu, ko teikt. Vienkārši vēlējos jūsu sabiedrību. Mēs visi ceļojam kopā: jūs un es, brālis Pēteris un Išraka, un Freize, kurš ir zvērējis jums kalpot. Es tikai nodomāju, ka jūs varētu kopā ar mums pavakariņot.
Izolde pasmaidīja par jaunā vīrieša vaļsirdību. Būšu priecīga pavadīt šo vakaru kopā ar jums, viņa atklāti sacīja. Jaunā sieviete apzinājās, ka vēlas viņam pieskarties, uzlikt roku Lūkam uz pleca vai paspert soli tuvāk. Viņa nedomāja, ka tas, ko izjūt, ir kaisle; tas vairāk līdzinājās ilgām vienkārši atrasties viņa tuvumā, just viņa roku sev ap vidukli, viņa tumšmataino galvu blakus savējai, redzēt, kā smaida viņa gaišbrūnās acis.
Meitene zināja, ka ir muļķe ka ir grēks atrasties tuvu viņam, novicim, kurš gatavojas kļūt par garīdznieku, ka viņa pati jau atrodas tuvu to zvērestu laušanai, kurus bija devusi, kad iestājās abatijā. Viņa atkāpās. Mēs ar Išraku vakariņās ieradīsimies smaržīgas, Izolde it kā nejauši izmeta. Išraka piedabūja viesnīcnieku ienest mūsu istabā vannu. Ļaudis domā, ka mēs esam pilnīgi trakas, ka mazgājamies, kad vēl nav pienākusi Lielā Piektdiena diena, kad viņi visi reizi gadā vannojas, bet mēs palikām pie sava, ka no tā nesaslimsim.
