- Vai jums ir jānoskaidro itin viss? brālis Pēteris neticīgi noprasīja. Vai nav nekā tāda, kam mēs varētu nepievērst uzmanību?
- Viss gan. Luka pamāja ar galvu. Un tas ir mans lāsts, kuru es nesu, tieši tāpat kā savējo nes vilkatis. Viņam ir jāplosās un jākož. Man jāzina. Vienīgi es kalpoju Dievam, bet viņš kalpo velnam un ir nolemts nāvei.
Jauneklis atkal pagriezās pret zēnu. Es aiziešu pie tavas mātes.
Luka piecēlās no galda, un abi pārējie vīrieši ar zēnu kurš, nosarcis līdz ausīm, joprojām centās iebilst nokāpa pa kāpnēm un izgāja no iebraucamās vietas. Kad viņi devās ārā pa galvenajām durvīm, lejup pa kāpnēm nāca Izolde un Išraka.
- Kurp jūs dodaties? Izolde apvaicājās.
- Ejam apciemot zemnieka sievu, šī jaunā cilvēka māti, Luka atteica.
Meitenes paraudzījās uz brāli Pēteri, kura seja bija bezkaislīga, tomēr skaidri pauda, ka viņš nepiekrīt.
- Vai mēs arī varam iet līdzi? Izolde jautāja. Mēs tieši gatavojāmies doties pastaigā.
- Tā ir izmeklēšana, nevis pieklājības diktēta ciemošanās, brālis Pēteris iebilda.
Tomēr Luka teica: Kādēļ gan ne? un Izolde soļoja viņam līdzās, bet mazais ganiņš, neziņā svārstīdamies starp apmulsumu un lepnumu par viņam veltīto uzmanību, devās pa priekšu. Viņa aitusuns, kurš bija gulējis ratu ēnā pie iebraucamās vietas, ieraugot zēnu, saslēja ausis un lēkšoja viņam gar papēžiem.
Puisēns viņus izveda no putekļainā tirgus laukuma un devās augšup pa mazu, nelīdzenu kāpņu posmu uz taku, kas vijās kalnā līdztekus straujai upei un tad aprāvās pie mazas saimniecības, kuras pagalma priekšā atradās glīts pīļu dīķis. Aizmugurē no mazas klints tecēja ūdenskritums. Virs nelīdzenās kleķa sienas, kura pirms daudziem gadiem bija balsināta un nu ieguvusi gaiši dzeltenbrūnu nokrāsu, slējās pussagruvis sarkanu dakstiņu jumts. Logi nebija iestikloti, bet slēģi stāvēja plaši vaļā, lai ielaistu pēcpusdienas sauli. Pagalmā staigāja vistas, un malā, ar mūri norobežotajā augļu dārzā, cūka ar sivēniem. Aiz mājas tīrumā ganījās divas vērtīgas govis, viena ar teliņu, un, kad nācēji devās augšup pa bruģēto taku, atvērās ārdurvis un laukā iznāca sieviete vidējos gados, matus apsējusi ar lakatu un virs pašaustā tērpa aplikusi maisaudekla priekšautu. Ieraudzījusi turīgi ģērbušos svešiniekus, viņa pārsteigumā apstājās.
- Laba diena, sieviete sacīja, skatīdamās no cita uz citu. Tomas, kāpēc tu ved šurp tik smalkus ļaudis? Ser, es ceru, ka viņš nav iekūlies nepatikšanās? Vai drīkstu jums piedāvāt ko atspirdzinošu?
- Tas ir vīrs no iebraucamās vietas, kurš atveda vilkati, Tomass aizelsies sacīja. Viņš atnāca pie tevis, kaut gan es viņam teicu, lai to nedara.
- Tev vispār nebūtu vajadzējis viņam neko sacīt, sieviete atteica. Maziem zēniem maziem, smulīgiem puikām nav jārunā ar augstākstāvošiem ļaudīm. Ej atnes no pieliekamā krūku labākā ela un nesaki vairs ne vārda! Seri un lēdijas vai apsēdīsieties?
Viņa pamāja uz solu, kas bija iebūvēts zemajā akmens sienā mājas priekšā. Izolde un Išraka apsēdās un uzsmaidīja saimniecei. Mums šeit reti gadās kāda sabiedrība, sieviete sacīja. Un dāmas jau nu nekad.
No mājas iznāca Tomass, stiepdams divus rupji grebtus triskāju ķebļus, un nolika tos brālim Pēterim un Lūkam; tad viņš no jauna iemetās iekšā mājā un atnesa ela krūku, vienu glāzi un trīs krūzes. Glāzi puisēns kautrīgi piedāvāja Izoldei, bet pārējiem elu salēja krūzēs.
Luka un brālis Pēteris apsēdās, un sieviete nostājās viņiem iepretim, ar vienu roku burzīdama priekšauta stūri. Tomass ir labs zēns, viņa atkārtoja. Viņš negribēja izrunāties nepiedienīgi. Atvainojiet, ja viņš jūs ir aizskāris.
- Nē, nē, viņš bija pieklājīgs un izpalīdzīgs, Luka attrauca.
- Viņš jums dara godu, Izolde apgalvoja.
- Un dienās būs ļoti liels un spēcīgs puisis, Išraka piebilda.
Sievietes sejā iemirdzējās mātes lepnums. Tā ir, viņa sacīja. Es pateicos Tam Kungam par katru viņa dzīves dienu.
- Tomēr jums jau bija viens puisēns. Luka, nolicis krūzi, saudzīgi ierunājās. Jūsu dēls mums pastāstīja, ka viņam bijis vecāks brālis.
Sievietes platajai, glītajai sejai pārslīdēja ēna, un viņa pēkšņi izskatījās nogurusi. Tiesa gan. Lai Dievs man piedod, ka uz mirkli novērsu acis no sava dēla! Iedomājusies par viņu, sieviete vairs nespēja runāt; viņa aizgrieza galvu.
- Kā tas atgadījās? Izolde vaicāja.
- Ak vai! Ak vai, es viņu pazaudēju. Pazaudēju vienā mirklī. Dievs, piedod man par to mirkli! Es biju nepieredzējusi māte un tik nogurusi, ka aizmigu, un tanī mirklī viņš pazuda.
- Vai tas notika mežā? Luka tincināja.
Sieviete to apstiprināja ar mēmu galvas mājienu.
Izolde viegli piecēlās kājās un nosēdināja sievieti uz
sola. Vai jūsu dēlu aiznesa vilki? viņa klusām jautāja.
