- Toreiz tev šie zvēresti tika uzspiesti, un tagad tie neko nenozīmē; tāpat, cik zinu, ir ar viņa zvērestiem, Išraka ar pārliecību atteica.
Izolde pagriezās un palūkojās uz draudzeni, pa kuras kailo muguru lejup slīdēja ziepju putas. Viņš ir devis zvērestu Baznīcai, meitene svārstīdamās atkārtoja.
- Izmeklētājs tika nodots Baznīcai, kad bija tikai bērns; viņš vēl nesaprata, ko sola. Bet nu viņš ir vīrietis un raugās tevī tā, it kā būtu brīvs vīrietis.
Izolde lēnām pietvīka no vietas, kur ādu skāra ūdenslīmenis, līdz pat mitrajai pierei. Viņš skatās uz mani?
- Tu zini, ka tā ir.
- Viņš skatās uz mani…
- Ar iekāri.
- Tu nedrīksti tā runāt, Izolde iebilda.
- Tā ir… Išraka nepiekāpās.
- Nevajag…
Luka bija izgājis ārā, pagalmā, lai pirms vakariņām uzmestu pēdējo skatienu vilkatim. Stāvot uz paaugstinājuma ar muguru pret iebraucamās vietas ēku, jauneklis pēkšņi atskārta, ka pretējā logā redz meiteņu atspulgu, kuras vannojās. Viņš uzreiz saprata, ka būtu jānovēršas; pat vairāk nevilcinoties būtu jādodas iekšā mājā, nepametot vēlreiz skatienu augšup. Viņš zināja, ka šī aina divas skaistas, kailas meitenes, kuras kopā vannojas, būs iededzināta viņa prātā kā zīme un ka viņš nekad nespēs aizmirst šo skatu: Išraka brūnajos pirkstos virpina vienu Izoldes gaišo matu cirtu, ieberzē katrā sprogā ziedi, uzsprauž matus uz augšu un pēc tam maigi ar sūkli ieziepē draudzenes perlamutram līdzīgo muguru. Luka sastinga, nekādi nespēdams novērst acis, kaut ari zināja, ka ir nepiedodami atrasties tur, kur nevajadzētu, un izspiegot meitenes. Viņš apzinājās, ka jaunavas briesmīgi aizskar un, pat ļaunāk, pastrādā nepieļaujamu grēku. Visbeidzot, nolēcis no paaugstinājuma un iestreipuļojis mājā, Luka atskārta, ka viņa jūtas pret Izoldi ir aizgājušas krietni tālāk par parastu patiku, cieņu un interesi. Jauneklis saprata, ka tvīkst alkās pēc viņas.
Vakariņās valdīja neizturami neveikla gaisotne. Meitenes nonāca lejā ļoti pacilātā garastāvoklī, mitrām matu pīnēm; tīrā veļa un drēbes ļāva justies svinīgi, it kā viņas būtu uzposušās viesībām. Viņas sagaidīja divi nomākti vīrieši. Brālis Pēteris vispār neatzina vakariņošanu visiem četriem kopā, bet Luka nespēja domāt ne par ko citu kā vien par meitenēm slepšus uzmesto skatienu, kad viņas gozējās kamīna gaismā izlaistiem matiem kā nāras.
Jauneklis izgrūda aizžņaugtu sveicienu Izoldei un klusēdams palocījās Išrakai, tad metās virsū Freizem, kas parādījās durvīs, nesdams elu un vīnu. Glāzes! Dāmām vajag glāzes.
- Tās atrodas uz galda tas taču katram muļķim redzams, Freize bezkaislīgi atteica. Viņš neskatījās uz Išraku, bet berzēja plecu, it kā justu sāpīgu sasitumu.
Išraka bez mazākās apmulsuma ēnas viņam uzsmaidīja. Vai esat savainojies, Freize? viņa laipni apvaicājās.
Skatiens, ko Freize viņai uzmeta, jebkurā citā meitenē būtu izraisījis sirdsapziņas pārmetumus. Man iespēra ēzelis, viņš sacīja. Tas ir spītīgs un stulbs ēzelis. Tas nezina, kas tam būtu labāk.
- Tad jau labāk lieciet to ēzeli mierā, Išraka deva padomu.
- Es tā ari darīšu, Freize novilka. Freizem neviens neatkārto divreiz. īpaši, ja tiek pielietota vardarbība.
- Jūs tikāt brīdināts, meitene stingri sacīja.
- Es nodomāju, ka varbūt tas tikai kautrējas, jaunais vīrietis turpināja. Tas stulbais ēzelis! Nodomāju, ka sākumā tas pretosies. Es jau nebūtu pārsteigts par pēkšņu, nelielu, biklu kodienu kā rājienu un iedrošinājumu vienlaikus, taču negaidīju, ka tas spārdīsies kā tāds sasodīts mūlis.
- Nu, tagad jūs to zināt, Išraka mierīgi atteica.
Freize palocījās kā īsts aizskartas cieņas iemiesojums. Tagad zinu gan, viņš piekrita.
- Ko tas viss nozīmē? negaidot ierunājās Izolde.
- Jums vajadzētu vaicāt lēdijai, Freize atteica, īpaši uzsvērdams pēdējo vārdu.
Izolde pacēla uzaci, bet Išraka vienkārši novērsa acis. Tas nozīmēja klusēšanu, un abas vairs nepārmija ne vārda.
- Vai mums visu nakti būs jāgaida uz vakariņām? Luka noprasīja un pēkšņi nodomāja, ka ir runājis pārāk skaļi un vispār izklausījies kā tāds izlaists knēvelis. Es gribēju jautāt: vai vakariņas ir gatavas, Freize?
- Tūlīt atnesīs, mans kungs, Freize aizskarts sacīja un devās uz kāpņu augšgalu, kur, vienkārši uzbrēcot virējai, norīkoja, lai tiek pasniegtas vakariņas.
Vakariņu laikā lielākoties runāja abas meitenes, apspriežot ganupuiku, viņa māti un mazās saimniecības skaistumu. Brālis Pēteris neko daudz neteica, tikai nosodoši klusēja, bet Luka centās izmest ikdienišķas un bezrūpīgas piezīmes, tomēr visu laiku pieķēra sevi domājam par Izoldes slapjo matu tumšo zeltu un viņas mitrās ādas silto mirdzumu.
- Piedodiet man, viņš pēkšņi ierunājās. Šovakar esmu visai izklaidīgs.
- Vai kas noticis? Izolde gribēja zināt, un brālis Pēteris veltīja Lūkam ciešu, ilgu, gausu skatienu.
- Nē. Es redzēju sapni tas ari viss. Un manā prātā tas atstāja ainas. Jūs jau zināt, kā tas ir, kad nevar pārstāt par kaut ko domāt.
- Kas tas bija par sapni? Išraka vaicāja.
Luka uzreiz notvīka. Lāgā nevaru atcerēties. Es redzu tikai ainas.
- Kādas?
