- Bet kurš raidīs bultu? Millera kungs gribēja zināt. Mums ir vecs loks, ko savos bēniņos atrada Luisas kundze, un mēs esam par jaunu tam uzvilkuši stiegru, taču ciemā nav neviena, kurš būtu mācījies šaut ar loku.
Kad mūs iesauc karā, mēs tur dodamies kā kājnieki ar nažiem. Šajā ciemā jau desmit gadus nav bijis neviena loka šāvēja.
Uz neilgu bridi iestājās klusums. Vīrieši apdomāja šo šķērsli. Tad ierunājās Išraka: Es protu šaut ar loku.
Luka vilcinājās. Tas ir smags ierocis, viņš sacīja un paliecās pretī meitenei. To uzvilkt ir ļoti grūti, jauneklis turpināja. Tas nav līdzīgs dāmu lokam. Varbūt jūs esat apmācīta šaušanā ar dāmu loku, taču es šaubos, vai jūs spētu uzvilkt šaujamo loku. Tas nepavisam nelīdzinās šaušanai mērijā.
Virs staļļa durvīm parādījās Freizes galva, tomēr viņš neko neteica.
Išraka par atbildi Lūkam pretī izstiepa kreiso roku. Uz vidējā pirksta locītavas bija ciets sarepējums, raksturīga strēlnieka pazīme, kas iezīmēja pirkstu kā tetovējums. Tā bija veca tulzna, sacietējusi no bultas slīdēšanas pāri rādītājpirkstam. Tikai tādam, kurš raidījis bultu pēc bultas, uz rokas varēja būt šāda zīme.
- Es protu šaut, meitene atteica. Ar šaujamo loku. Nevis ar dāmu loku.
- Kur jūs to iemācījāties? Luka jautāja, izvilkdams plaukstu no viņas siltajiem pirkstiem. Un kādēļ visu laiku vingrināties?
- Izoldes tēvs gribēja, lai es apgūstu savas tautas sieviešu prasmes, kaut ari tiku audzināta tālu no viņām, Išraka paskaidroja. Mēs esam karotājas sievietes prot cīnīties tikpat labi kā vīrieši. Mūsu ļaudis ir izturīgi; viņi dzīvo tuksnesī un visu laiku pārceļas no vienas vietas uz citu. Mēs varam visu dienu jāt. Protam atrast ūdeni pēc smaržas, nākt uz pēdām medījumam, kad mainās vējš.
Mūs baro medības, medības ar piekūnu un loka šaušana. Jums ir jāsaprot: ja es saku, ka protu šaut, tad protu.
- Ja viņa teica, ka prot, tad, visticamāk, tā tas arī ir, Freize piebilda no staļļa. Kas attiecas uz mani, varu apliecināt, ka viņa prot cīnīties kā barbars. Tikpat labi viņa varētu būt pieredzējusi loka šāvēja. Lēdija jau nu viņa nav nekādā ziņā.
Staļļa durvīs pavīdēja Freizes aizvainotā seja. Luka uzmeta viņam skatienu un tad pievērsās Išrakai. Ja jūs to protat, tad es jūs iecelšu par soda izpildītāju un iedošu sudraba bultu. Man šī prasme nepiemīt klosteri pēc tās nebija vajadzības. Un es saprotu, ka šeit nav neviena cita, kas to varētu uzņemties.
Meitene pamāja ar galvu. Es varētu trāpīt briesmonim lai gan tas ir tikai mazs zvērēns no arēnas sienas uz vietu, kur tas tup pie tālākās malas.
- Esat pārliecināta?
Išraka rāmā pārliecībā apliecināja: Katrā ziņā.
Luka pagriezās pret ciema vecāko un abiem pārējiem vīriem. Es novērošu briesmoni visu dienu un ari tad, kad lēks mēness, viņš sacīja. Ja redzēšu, kā tas pārvēršas pilnasinīgā vilkā, es jums došu ziņu. Jebkurā gadījumā jūs varat atnākt pusnaktī. Ja nospriedīšu, ka tas ir vilks gan ķermenī, gan pēc savas dabas, šī jaunā sieviete veiks soda izpildītājas uzdevumu. Jūs atgādāsiet sudraba bultu, un mēs nezvēru pusnaktī nogalināsim, un tad jūs to varēsiet aprakt, kā uzskatīsiet par vajadzīgu.
- Norunāts, ciema vecākais sacīja. Viņš jau pagriezās, lai dotos prom, taču tad spēji apstājās. Bet kas notiks, ja tas nepārvērtīsies? Ja tas nekļūs par vilku?
Ja nu tas paliks tāds, kāds bijis, plēsigs, bet mazs un mežonīgs?
- Tad mums vajadzēs izlemt, kas tas ir par nezvēru un ko ar to iesākt, Luka atteica. Ja tas ir savvaļas zvērs, nevainīgs dzīvnieks, kam Dievs nolicis dzīvot brīvībā, tad es varbūt pavēlēšu, lai to palaiž savvaļā.
- Mums vajadzētu to pārbaudīt ar spīdzināšanu, kāds ieteicās.
- Es to pārbaudīšu ar Vārdu, Luka sacīja. Tā ir mana izmeklēšana, ko esmu iecelts veikt. Es uzklausīšu liecības, pētīšu Svētos rakstus un izlemšu, kas tas ir. Turklāt es ari pats vēlos uzzināt, kas tas ir par zvēru. Taču jūs varat būt pārliecināti es jūs nepametīšu ar vilkati durvju priekšā. Tiks spriesta taisna tiesa; jūsu bērni būs drošībā.
Išraka uzmeta acis stallim, gaidīdama, kad Freize pateiks, ka tas ir runājošs zvērs, taču skatiens, ko puisis veltīja viņai no staļļa durvīm, piederēja mēmākajam no kalpiem, kurš neko nezina un nekad nerunā to, ko viņam nepieklātos teikt.
Pusdienlaikā pēc dienu ilga ceļojuma no ietekmīgās Peskāras pilsētas ieradās apgabala bīskaps četru priesteru, piecu zinību vīru un dažu kalpu pavadībā.
Luka viņus sagaidīja iebraucamās vietas durvīs un apsveica ar tādu laipnību, kādu vien spēja izrādīt. Viņš nevarēja nejust, ka pilntiesīgais bīskaps, tērpies viscaur purpurā un jādams uz balta mūļa, jaunekli visnotaļ pārspēj. Luka nevarēja nejust, ka aptuveni piecdesmit gadus vecais vīrs, kuram līdzi bija deviņi padomdevēji un kalpi, kas šķita viņam kalpojam mūžīgi, jauno vīrieti padara neievērojamāku.
Freize centās uzmundrināt virēju, skaidrojot, ka līdz pusnaktij tādā vai citādā veidā viss būs cauri un viņai vajadzēs sarūpēt tikai vienas krietnas vakariņas šai vienreizīgajai dižo vīru sabiedrībai.
