- Ari nevaru atcerēties, Luka sastostījās un pameta skatienu uz Izoldi. Jūs nodomāsiet, ka esmu muļķis.
Meitene pieklājīgi pasmaidīja un pašūpoja galvu.
- Cukurotas plūmes, Freize pavēstīja, negaidot tās pienesdams pie galda. Virtuvē ap tām notiek liela jezga, un ikviens ciema bērns pie sētas durvīm gaida katru plūmi, ko neapēdīsiet._
- Baidos, ka sagādājam šejieniešiem lielas raizes, Izolde piebilda.
- Parasti sabiedrība, kurā ir lēdijas, dodas uz kādu lielāku pilsētu, brālis Pēteris norādīja. Tāpēc jums būtu jāceļo kopā ar lielāku ceļinieku grupu, kuru vidū jau ir sievietes.
- Tiklīdz tādu grupu satiksim, mēs tai pievienosimies, Izolde apsolīja. Saprotu, ka mēs izmantojam jūsu laipnību, ceļodamas kopā ar jums.
- Un kā tiksiet galā ar naudas lietām? brālis Pēteris nelaipni jautāja.
- Man ir dažas dārglietas, ko varu pārdot, Izolde atteica.
- Un dāmām ir zirgi, no durvju puses bez uzaicinājuma ierunājās Freize. Četri labi zirgi, ko notirgot, kad vien rodas vajadzība.
- Tie gan īsti nepieder viņām, brālis Pēteris iebilda.
- Nu, esmu drošs, ka jūs tos nenozagāt laupītājiem, un mazais lords jau nu nekad nezagtu, un es i nepieskaras zagtiem zirgiem, tā ka tiem ir jābūt lēdiju īpašumam un viņas var tos pārdot, Freize drosmīgi sacīja.
Abas meitenes iesmējās. Tas ir jauki no tavas puses, Izolde sacīja. Tomēr varbūt mums būtu jādalās tajos ar jums.
- Brālis Pēteris nevar pieņemt zagtu mantu, Freize nepiekāpās. Un viņš nevar ņemt maksu ari par vilkača rādīšanu, jo tas ir pret viņa sirdsapziņu.
- Ak, Dieva dēļ! Pēteris nepacietīgi izsaucās, un Luka pacēla galvu, it kā nu tikai ieklausītos sarunā.
- Freize, tu vari paturēt naudu, ko esi dabūjis par vilkača rādīšanu, bet vairs no cilvēkiem neprasi. Tas tikai izraisīs ciemā nelāgu noskaņojumu, bet mums jāpanāk ļaužu piekrišana un labvēlība izmeklēšanai. Un, protams, dāmām jāņem zirgi.
- Tad mēs esam krietni nodrošinātas, Izolde sacīja, uzsmaidījusi brālim Pēterim un uzmetusi siltu skatienu Lūkam. Un es jums visiem pateicos.
- Paldies jums, Freize, Išraka klusām bilda. Zirgi taču atnāca uz jūsu svilpienu un jums sekoja.
Freize paberzēja plecu, it kā ciestu skaudras sāpes, aizgrieza galvu un neteica neko.
Visi devās gulēt agri. Iebraucamajā vietā bija tikai dažas sveces, un meitenes vienu paņēma, lai varētu saposties gulētiešanai. Kad viņas bija sabikstījušas uguni guļamistabas kamīnā un nopūtušas sveci, Išraka atvēra slēģus un palūkojās lejup uz lāču bedri, kas atradās zem loga.
Gandrīz pilnā dzeltenā mēness siltajā gaismā viņa varēja saskatīt Freizes apveidu, kurš sēdēja uz lāču bedres sienas, šūpodams kājas virs arēnas. Rokā puisis turēja riekšavu kaulu, kuri bija palikuši pāri no vakariņām.
- Nu nāc! meitene dzirdēja viņu nočukstam. Tev taču garšo kauli! Tev tie noteikti iet pie sirds pat labāk nekā maize un ievārījums. Es tev pietaupīju ari mazliet taukuma tas joprojām ir silts un kraukšķīgs. Nāc nu!
Zvērs kā ēna līda pretī Freizem un apstājās arēnas vidū, apsēzdamies jauneklim pretim uz pakaļkājām kā suns. Mēnesgaismā tā krūtis vīdēja bālas, krēpes bija atmestas atpakaļ. Zvērs gaidīja, skatienu piekalis Freizem. Tas vēroja kaulus puiša rokā, tomēr neuzdrošinājās nākt vēl tuvāk.
Freize nometa vienu kaulu tieši sev zem kājām, tad pameta otru mazliet tālāk, vēl vienu tālāk par iepriekšējo un sēdēja kā pārakmeņojies, kamēr briesmonis liecās pēc tālākā kaula. Išraka izdzirdēja, kā tas laizās un kā nokraukšķ kauls, briesmonim ēdot. Tas uz mirkli apstājās, aplaizījās un ilgpilni paskatījās uz nākamo kaulu, kas atradās uz lāču bedres mālainās zemes.
Nespēdams pretoties smaržai, nezvērs panācās tuvāk un satvēra otru kaulu. Nu re, Freize mierinoši ierunājās. Nav noticis nekas ļauns, un tu esi dabūjis vakariņas. Un kā būtu ar šo pēdējo?
Pēdējais atradās gandrīz zem Freizes kailajām kājām, kas šūpojās virs arēnas. Nāc nu, Freize mudināja nezvēru viņam uzticēties. Nu nāc taču! Ko teiksi? Ko?
Briesmonis aizlīda atlikušās pāris pēdas līdz pēdējam kaulam, notiesāja to un atkāpās, bet tikai nedaudz. Tas paraudzījās uz Freizi, un vīrietis bez baiļu lūkojās tam pretī. Ko teiksi? Freize no jauna noprasīja. Tev garšo jēra karbonāde? Kā ir, mazo nezvēr?
- Labs, zvērs pateica gaišā, smalkā bērna balstiņā. Labs.
Išraka gaidīja, ka Freize vienā stiepienā būs prom no arēnas sienas un skriešus iemetīsies iebraucamās vietas namā ar pārsteidzošo ziņu, ka nezvērs ir ierunājies, bet, viņai par pārsteigumu, jauneklis pat nepakustējās. Meitene aizspieda ar roku muti, lai apslāpētu pārsteiguma elsas. Freize uz lāču bedres sienas sēdēja kā sastindzis. Viņš nedz pakustējās, nedz ierunājās, un uz mirkli Išraka nodomāja, ka jaunais vīrietis nemaz nav dzirdējis nezvēru runājam vai arī viņa pati ir pārklausījusies vai kaut kādā ziņā maldījusies. Freize joprojām sēdēja, kur sēdējis, atgādinot statuju, un briesmonis, vērodams jauno vīrieti, tupēja kā zvēra statuja. Mēnesgaismā ilgi valdīja klusums.
