- Manā namā nekad nav bijis tik daudz kungu vienlaikus, virēja raizējās. Man būs jāsūta pēc cāļiem, un Jonasam nāksies man atdot cūku, ko viņš izgājušo nedēļu nokāva.
- Es pasniegšu vakariņas un arīdzan palīdzēšu jums virtuvē, Freize viņai apsolīja. Aiznesīšu ēdienus un nolikšu tos kungiem priekšā. Paziņošu katru ēdienu un likšu tiem skanēt lieliski.
- Tas Kungs zina, ka tu nedari neko citu kā vien ēd un čiep ēdienu, lai iedotu tam dzīvniekam pagalmā. Tas sagādā man vairāk klapatu, atrazdamies tur, nekā tad, kad dzīvoja mežā.
- Jūs domājat, ka mums tas būtu jālaiž vaļā? Freize ķircinoši pavaicāja.
Sieviete pārmeta krustu. Lai visi svētie mums stāv klāt, nē taču! Tas aiznesa nabaga Fērlijas kundzes bērnu, un viņa tā arī nav pārstājusi par dēlu sērot. Un pagājušo nedēļu tika aizstiepts jērs un nedēļu pirms tam vista, tieši no pagalma. Nē, jo drīzāk tas būs beigts, jo labāk. Un tavs kungs darītu prātīgi, ja pavēlētu to nogalināt, citādi te ies vaļā nemieri. To tu viņam vari nodot no manis. Ciemā atgriežas vīri, gani no augstieņu fermām, un viņi neuzņems sirsnīgi svešinieku, kurš ierodas šeit un apgalvo, ka mūsu vilkatis būtu jāsaudzē. Tavam kungam būtu jāzina, ka te ir iespējams tikai viens iznākums nezvēram jāmirst.
- Vai drīkstu paņemt to šķiņķa kaulu nezvēram? Freize lūdza.
- Vai tad no tā mēs negatavosim zupu bīskapa vakariņām?
- Uz kaula nekā nav, Freize uzstāja. Atdodiet to man briesmoņa vakariņām. Jūs jau tāpat dabūsiet citu kaulu, kad Jonass sadalīs cūku.
- Nu ņem, ņem, virēja nepacietīgi attrauca. Un liec mani mierā, lai varu turpināt darbu.
- Atnākšu palīgā, tiklīdz būšu pabarojis nezvēru, Freize viņai apsolīja.
Virēja viņu izdzina pa virtuves durvīm pagalmā, un Freize uzkāpa uz paaugstinājuma un palūkojās pāri arēnas sienai. Zvērs gulēja, taču, ieraudzījis Freizi, tas pacēla galvu un noraudzījās viņā.
Freize, atspiežoties ar rokām, uzlēca uz sienas, pārmeta tai pāri garās kājas un, ērti iekārtojies, sēdēja, šūpodams kājas virs lāču bedres. Nu tad tā, viņš maigi sacīja. Labu ritu, zvērs! Ceru, ka šorīt jūties labi.
Briesmonis panācās nedaudz tuvāk, līdz pašam bedres vidum, un palūkojās augšup uz Freizi. Jaunais vīrietis paliecās iekšā bedrē, ar vienu roku cieši turoties pie sienas; viņš ieliecās tik dziļi, ka šķiņķa kauls šūpojās tieši viņam zem kājām. Nāc, viņš piesardzīgi aicināja. Nāc un paņem šo! Tev nav ne jausmas, ar kādām pūlēm es to sadabūju, bet es redzēju, kā vakar no tā tika atgriezts šķiņķis, un to nolūkoju tev.
Zvērs nedaudz pagrieza galvu uz vienu pusi un tad uz otru, it kā cenzdamies saprast šo vārdu virkni. Bija skaidrs, ka viņš uztvēra balss maigo skanējumu, jo tiecās augšup, kur uz lāču bedres sienas vidēja Freizes apveids. Nāc nu, Freize drošināja. Tas ir labs.
Zvērs tuvojās uz visām četrām piesardzīgi kā kaķis. Tas pienāca pie arēnas sienas un apsēdās tieši zem Freizes kājām. Jaunais vīrietis pastiepās lejup tam pretim, un briesmonis lēnām iztaisnojās, uzlika priekšķepas uz arēnas sienas un pasniedzās augšup. Stāvot tas bija varbūt vairāk nekā četras pēdas garš. Freize cīnījās ar kārdinājumu pakāpties nostāk, iedomādamies, ka briesmonis varētu sajust viņa bailes; tomēr jauno vīrieti māca ari ziņkārība pārbaudīt, vai viņš dzīvnieku varētu barot no rokas, pārliecināties, vai viņš varētu pārmest tiltu pāri grāvim, kas šķīra šo nezvēru un cilvēku. Un, kā vienmēr, Freizi mudināja ari viņa paša mīlestība pret mēmajiem, viegli ievainojamajiem, sāpinātajiem. Freize pasniedzās vēl nedaudz zemāk, un briesmonis, pastiepis uz augšu pinkaino galvu, uzmanīgi satvēra mutē šķiņķa kaulu, it kā viņu visu dzīvi būtu barojusi mīloša roka.
Mirklī, kad zvērs satvēra gaļu savos spēcīgajos žokļos, tas atlēca no Freizes, nometās uz visām četrām un aizmuka uz lāču bedres tālāko malu. Freize iztaisnojās un sastapa Išrakas tumšās acis, kas lūkojās viņā.
- Kādēļ gan to barot, ja es šonakt to nošaušu? meitene klusām jautāja. Kāpēc būt laipnam pret to, ja tas nav nekas cits kā vien nāvei nolemts briesmonis, kuru gaida bulta?
- Varbūt jums to nenāksies šonakt darīt, Freize atteica. Varbūt mazais lords atklās, ka tas ir tikai zvērs, kādu mēs nepazīstam, vai arī nabaga radība, kas noklīdusi gadatirgū. Iespējams, viņš nolems, ka tā ir dīvainība, tomēr ne sātana radījums. Varbūt viņš pateiks, ka tas ir laumu bērns, ko mūsu vidū atstājuši sveši ļaudis. Skaidrs, ka tas vairāk izskatās pēc pērtiķa nekā pēc vilka. Kas tas ir par nezvēru? Vai jūs visos savos ceļojumos un studijās esat redzējusi tādu zvēru?
Išraka šķita šaubāmies. Nē, nekad. Bīskaps tagad runā ar jūsu kungu. Viņi pārlūko dažādas grāmatas un papīrus, lai izspriestu, kas būtu jādara: kā nezvērs būtu jāpārbauda un jāizmeklē, kā tas būtu jānogalina un jāapglabā. Bīskaps ir atvedis līdzi dažādus mācītus vīrus, un tie teic, ka zina, kas darāms. Viņa apklusa. Ja briesmonis prot runāt kā kristietis, tas visu groza. Tas būtu jāizstāsta jūsu kungam Lūkam Vero.
