— Paklau — kāpēc tie cāļi gāja pāri laukumam? — Maiks bija neatlaidīgs.
Mans vaids pārspēja atsperu čīkstoņu, vāģim lēkājot no grambas grambā. — Klausies, Maik, — es teicu, — vai tad mums nav svarīgākas lietas apspriežamas? Piemēram, kurp… — es norādīju uz mūsu šofera uzkumpušo muguru pie stūres, — …viņš mūs ved?
— Pie senjora Kastiljo, protams, — paskaidroja Vecā Lēdija Bagzbija. Cepure viņai bija sašķiebusies sāniski un sirmo matu šķipsnas nokarājās gar vaigiem. Viņa šķitās nogurusi, man viņas bija žēl, tāpēc es neizteicu savas šaubas skaļi.
Piemēram, ja jau šis pilots ir tik drausmīgi dusmīgs, tad kā gan izturēsies senjors Kastiljo? Un, ja senjoram Kastiljo nepatiks mūsu paskaidrojumi par to, kāpēc mēs esam ieradušies gaidītā īstā Džoela Kida vietā, kāda drošība mums var tikt solīta mūžameža vidū?
Slēpdams raizes, es pasmaidīju.
— Lūdzu, lūdzu, — sacīja Maiks, — tas man nedod miera! Kāpēc cāļi gāja pāri laukumam?
Es pārgriezu acis. — Pasaki viņam, Džoel!
— lai tiktu otlā pusē! — mans brālītis priecīgi teica.
Maiks nošņācās. Lisa noglastīja Džoela ceļgalu. Es pievērsos Raitām; kopš bijām ieraudzījuši uzrakstu pie laikazoba saēstajām koka celtnēm lidlauka malā, viņš visu laiku nemiera dīdījās.
— Labi, Enciklopēdijgalva, pūt vaļā!
— Cičenica. Jūs redzējāt uzrakstu lidlaukā. Šeit to izrunā "Cīc-in-īca", — viņš ātri piemetināja, it kā baidīdamies, ka viņam vairs nebūs izdevības paspīdēt ar savām zināšanām. — Pēdējā vakarā Džeimsvilā es gandrīz visu laiku nosēdēju bibliotēkā, lasot par Jukatanas pussalu. Cičenica ir viena no lielākajām seno maiju pilsētām Jukatanā.
Ralfs saviebās — straujā piezemēšanās pēc mašīnas lēciena pāri ipaši lielai ceļa grambai bija pārmetuši viņu vairākas collas uz sāniem. Bet tas viņu neapklusināja. ,
— Spāņi iekaroja maiju zemes sešpadsmitā gadsimta vidū, un gadsimtiem ilgi daudzu pilsētu drū- pas bija pazudušas mūžamežā. Tad… — Ralfs sarauca uzacis, mēģinot atcerēties. — …jā, 1841. gadā amerikāņu rakstnieks Džons Loids Stīvenss izdeva grāmatu ar detalizētu aprakstu par saviem atklājumiem toreiz vēl neskaidrajā maiju cilšu vēsturē.
— Kā tad sauc šo grāmatu? — Maiks tincināja, kaitinoši smīnēdams.
Ralfs samirkšķināja acis. Tad vēlreiz, atceroties: — "Ceļojums pa Centrālameriku, Ciapu un Juka- tanu".
— O! — Maiks kļuva melns un maziņš.
— 1843. gadā tai sekoja "Piezīmes ceļojumā pa Jukatanu", — Ralfs turpināja bez liekas kavēšanās. Mēs ļoti'reti ļāvām viņam izspļaut vienā gabalā tik daudz informācijas, un viņš bija pilns apņēmības šo brīdi izmantot līdz galam. — Tas izraisīja vispārēju interesi par šo pētniecības nozari, un vēl daudzi arheologi pētīja šīs un citas maiju celtņu drupas. Mūsu gadsimta sākumā…
— Vai tur pār ceļu nepārskrēja jaguārs? — Maiks iejautājās.
Mēs paliecāmies uz priekšu, lai paskatītos caur netīro vējstiklu.
— Liekas, nē, — Maiks pats atbildēja uz savu jautājumu. — Tātad, — viņš turpināja, — kā būs ar Ņujorkas "Jenkiju" komandu? Paagri būtu prognozēt, bet, manuprāt, viņi šogad iekļūs Pasaules kausa finālā.
Ralfs nopūtās, skaņu mašinas radītajā troksni nevarēja sadzirdēt, tikai nojaust pēc Ralfa sejas izteiksmes.
— Tieši tagad nāca pats interesantākais, — viņš teica, nevērsdamies atsevišķi ne pie viena no mums.
Lisa metās viņam palīgā.
— Mūsu gadsimta sākumā… — viņa pateica priekšā, uzmetusi Maikam dusmīgu skatienu par to, ka viņš sabojā Ralfam visu prieku.
Ralfs staroja. — Vīrs, vārdā Edvards Tom- sons — es aizmirsu viņa trešo vārdu, bet rakstā tas bija pieminēts, — nopirka zemi Cičenicas apkārtnē, jo klīda baumas… par dārgumiem, kas paslēpti Svētajā akā.
Viņš apklusa. Galvenokārt tāpēc, lai sodītu Maiku, liktu tam gaidīt turpinājumu. Vāģis nokratījās vēl pārsimt jardu.
— labi, labi, — Maiks beidzot noteica. —Jūtos vainīgs. Kas tur bija ar to Svēto aku?
— To bija viegli iegaumēt, — Ralfs turpināja. — Seit lietus līst reti, un Jukatanā nav nevienas lielas upes. Turklāt kaļķakmens slāni klāj ļoti plāna augsnes virskārta…
— Slāni, plāni… Stāsti mums par Svēto aku! — Maiks, kas reti ir pacietīgs, jau grieza zobus.
— Slānis, pareizāk sakot, iezis — tas ir klinšu formācija jeb veidojums zem augsnes kārtas. —
Mūs ieinteresējis, Ralfs vairs nesteidzās. Man bija vienalga. Ceļš likās bezgaligs, un es nealku sastapties ar senjoru Kastiljo. — Saprotat, lietus šeit Joti ātri iesūcas zemē, jo kaļķakmens ir porains un augsnes virskārtas tikpat kā nav. Dažviet no kaļķakmens erozijas zemē rodas lieli tukšumi. Ari ši aka ir tāds liels dobums zemē…
Viņš apklusa, lai pārliecinātos, ka klausītāji — tas ir, mēs — pievēršas viņam nedalītā uzmanībā.
Tad apmierināts turpināja: — Šī aka ir tik varen liela, ka pie tās nākuši lūdzēji no simtiem jūdžu attāluma.
— Cik varena? — jautāja Lisa.
— Pagaidi, — teica Maiks, — kas ar tiem dārgumiem?
