Kad sakustējos, lai palīdzētu Džoelam, divi citi pogainie saķēra mani un pacēla gaisā. Tirinājos starp viņiem, nespēdams nekur tikt.
— Varbūt kaut kas ir, ko slēpt, senjor? — pirmais muitnieks man jautāja. — Varbūt mazais ir mūlis?
Atbildes vietā es sāniski spēru pa kreisi un trāpīju ar papēdi savam sargam tieši zem ceļgala.
Viņš strauji ievilka gaisu un saspieda ciešāk manu augšdelmu. Tas bija kā haizivs kodiens. Es vairs nespārdījos.
Viņi nolaida mani zemē, bet otri divi ieveda Džoelu atsevišķā istabā. Duras aiz viņiem aizcirtās.
— Lūdzu, ejiet! — viens no muitniekiem, zobgalīgi paklanīdamies, pamāja uz izejas pusi. — Mēs izsūtīt mazo ārā, kad mēs beigt.
Maiks, Ralfs, Lisa un Vecā Lēdija Bagzbija pievienojās man ārpusē. Mēs stāvējām drūmā puslokā, kamēr pārējie pasažieri gāja mums garām. Visi viņi grieza galvu uz otru pusi; it kā pat sa- skatīšanās ar mums nozīmētu iesaistīšanos mūsu nepatikšanās.
— Mūlis… — es iesāku, — nesaprotu!
Vecā Lēdija Bagzbija atgrūda tropu cepuri pakausī un pakasīja pieri. —Tas ir žargons, — viņa paskaidroja. — Tas nozīmē: kāds, kurš kaut ko nelegāli ieved, parasti — narkotikas. "Mūli" to dara ar visdažādāko paņēmienu palīdzību. Reizēm noslēpj narkotikas protēzēs. Citkārt norij ar narkotikām pildītus baloniņus.
Kādus gan vēl pārsteigumus viņa man sagādās? Vispirms — zilas džinas un kosmētika, tagad — zināšanas par narkotiku ievešanu?
Tad priekšplānā izvirzījās cits jautājums. Kur gan, pēc muitas vīru domām, Džoels glabā narkotikas vai jebko citu, ko tie meklē? Atbilde sekoja gandrīz nekavējoties.
Viens no muitniekiem pavadīja Džoelu pa lidostas zāli līdz mums. Džoels gāja, spītīgi paslējis zodu gaisā. Galvenokārt tāpēc, ka viņa pliša lācītis bija skrandās. Nu bija izdarīts tas, ar ko es tik daudzreiz biju viņam draudējis. Un Džoels nesagādāja vīriem to prieku — skatīt viņa asaras.
Kad viņi palaida vaļā Džoela roku, viņš iespēra lielākajam muitniekam ar kāju, tad pagriezās un soļoja pie mums.
— Neuztraucies, Džoel,.— Lisa ātri teica un pasmaidīja, — es salāpīšu lācīti, būs kā jauns.
Viņš uzsmaidīja Lisai.
Protams, es arī viņa vietā būtu uzsmaidījis, lai arī negribētu to atzīt Maika vai Ralfa klātbūtnē. Lai gan Lisa Higinsa spej sagādāt tikpat daudz raižu kā Džoels — vienīgā starpība tā, ka viņai jau trīspadsmit gadu un nav vajadzības klusiņām pielīst cilvēkam klāt, lai padarītu viņu vai traku, — tas tomēr ir daudz sarežģītāk, jo, saprotams, viņa ir meitene. Vēl sliktāk — viņai ir labi panākumi sportā. Ja viņa kaut ko nespēj, viņa trenēsies tikmēr, kamēr būs gandrīz pati pilnība.
Un viņa ir skaista. Tas šad un tad iesit tev kā ar bomi pa galvu, kad izturies pret viņu čomiski. Viņai ir gari, tumši mati un acis tik zilas kā debesis. Kad viņa pasmaida, ir tā, it kā caur negaisa mākoņiem izlauztos silta saule; kad viņa ir nikna, viņas seja ir kā jau pieminētais negaiss. Tomēr parasti tu atceries smaidu. Tāpēc arī mani nepārsteidza tas, ka Džoels uzsmaidīja Lisai par atbildi viņas solījumam salabot plīša lācīti.
Mums nebija laika par to vairs runāt.
Jo kāda cita balss ar spānisku akcentu atgādināja man, kāpēc bailes visu lidojuma laiku bija pārspējušas priecīgo satraukumu.
— Mister Kid? Mister Kid?
Viņam mugurā bija netīrs, vaļīgs kokvilnas krekls. Viņa tumšās bikses lejgalā bija apdilušas. Un viņa sandales lēnā ritmā plakšķēja pa grīdu.
— Mister Kīd? Mister Kid?
Vēcā Lēdija Bagzbija atbildēja pirmā: — Tie esam mēs, senior Kastiljo!
Es aizmiedzu acis, lai neredzētu sašutumu un apjukumu, kam tūlīt jāsākas.
Klusums.
Kad es atvēru acis, šis vīrs žāvājās. — Labi, ka es jūs atrast, — viņš starp žāvām izteica. — Kādu brīdi es domāt, ka es atnācis ne tajā dienā.
— Absurds! — es nomurmināju. — Pilnīgs absurds.
— Tas nozīmē — neiespējami, — Lisa paskaidroja Maikam.
— Tiešām? — Maiks sarkastiski atteica. — Pirmo reizi dzirdu.
Maiks uzmeta Ralfam tādu skatienu, kas likās sakām "pamēģini tik atvērt muti", — tad nepatikā nogrozīja galvu un soļoja mums līdzi, sekojot meksikānim pa gaiteni turp, kur lidosta pārvērtās tādā kā miniatūrā suvenīrveikalu alejā. Bija grūti izvairīties, lai nesaskrietos ar simtiem citu pasažieru, kas te drūzmējās; daudziem bija lielas, piebāztas somas, kas bīstami zvārojās uz visām pusēm.
— Neaptverami! — es atkal noteicu. — Šis vīrs neceļ ne ausu, ieraudzījis tā otra Džoela Kida vietā mūs. Un mēs vienkārši sekojam viņam, pat nepajautājot, kurp.
— Jocigi, vai ne? — Vecā Lēdija Bagzbija no- grudzinājās. — Vajadzēs vairākas stundas, lai pierakstītu to visu dienasgrāmatā.
Tiešām jocīgi.
Iespējams, ka mēs esam iekļuvuši kādā velnišķā starptautiskā spiegošanas afērā un mūs ved uz spidzinašanu, lai izvilktu no mums ziņas, kuru mums nemaz nav. Varbūt meksikānis tikai izliekas, ka viņam vienalga, kas mēs esam, bet īstenībā mēs neesam nosaukuši paroli un tagad mūsu liktenis jau izšķilts. Varbūt viņi domā, ka Džoelam ir kāda slepena mikrofilma, varbūt tieši tāpēc muitā viņu pārmeklēja. Varbūt…
— Nomierinies, Rikij! — Lisa teica tepat blakus.
— Slepena mikrofilma — kā tad!
