— No akas malas līdz ūdens līmenim ir gandrīz septiņdesmit pēdas, — turpināja Ralfs. — Sep- tiņstāvu mājas augstums! Un pati aka ir gandrīz tikpat plata kā futbola laukums. Ūdens… — Ralfs atkal samiedza acis, atsaukdams atmiņā faktus. —Tas bija… vēl sešdesmit pēdas dziļš. īsi sakot, šajā dziļajā akā ietilptu trīspadsmitstāvu māja.
Es iesvilpos.
— Un dārgumi? — Maiks vēlreiz iejautājās.
— Jā, dārgumi… Šo aku uzskatīja par tik svētu, ka senie maiji meta ūdenī vērtīgus priekšmetus, cerēdami, ka aka uzklausīs viņu lūgšanas. Kad šis virs, Edvards Tomsons, nopirka te zemi, viņš aku nosusināja. Dūņas tās dibenā bija divpadsmit pēdu dziļas, bet viņš bija neatlaidīgs un pamazām sāka vikt šos vērtīgos priekšmetus ārā.
— Kādus, Ralf? — Pat Vecā Lēdija Bagzbija klausījās ar interesi.
Ralfs baudīja šos mirkļus papilnam. — Zelta zvaniņus, nefrīta krelles, vara gredzenus, skaisti gravētus zelta šķīvjus… Tādas un līdzīgas milzum dārgas lietas.
Tagad iesvilpās Maiks.
— Un vēl kas, — sacija Ralfs.
Mašīna no šaurā zemesceļa uzbrauca uz asfalta. Mums garām pretējā virzienā aizšņirkstēja kāds auto. Es sajutu atvieglojumu. Divrindu šoseja ar ceļazimēm! Citas mašīnas! Neapšaubāmas civilizācijas pazīmes!
Ralfa nākamie vārdi — tagad daudz labāk sadzirdami, jo auto brauca pa gludu klājumu, — atkal lika man sastingt.
— Svētajā akā atradās arī simtiem kaulu, — viņš teica. — Cilvēku kaulu!
— Paldies par informāciju, — es sacīju.
— Nav par ko. — Ralfs reizēm nejūt sarkasmu, tāpēc viņš mierīgi pabeidza stāstījumu. — Svētā aka bija cilvēku upurēšanas vieta. Karavīrus, bērnus un jaunas meitenes meta šais noslēpumainajās dzīlēs, lai pielabinātu lietus dievības.
Pirms mēs paguvām ko pateikt, mūsu šoferis, pilots, skali ierunājās: — Vai vēstures stunda beigusies?
Tas mūs pārsteidza. Mēs nebijām jautuši, cik tālu dzirdama Ralfa balss.
— Labi, — sacija pilots, uztvēris mūsu klusēšanu kā piekrišanu. —Jo tieši tur mēs satiksimies ar senjoru Kastiljo. Pie Svētās akas.
Es gandrīz smējos no atvieglojuma.
Cilvēki! Cilvēki! Cilvēki! Cičenicā bija cilvēki!
Mašīna iebrauca stāvvietā, ko piepildīja vairāki desmiti īrētu mašīnu un tūristu autobusu, no kuriem vēlās — grupa pēc grupas — saulē apsvilināti tūristi.
Mūsu bariņš iegāja modernā betona un flīžu ēkā, kas kalpoja kā muzejs un ieeja Cičenicas lielajās, izklaidus novietotajās senajās celtnēs; aiz tās atradās vēl viena jauna ēka ar restorānu, uzkodu veikaliem, suvenīru kioskiem un grāmatveikalu. Un visur — simtiem cilvēku.
Manas bailes tikt apraktam mežonīgos džungļos kopā ar traku, niknu zinātnieku, vārdā senjors Kastiljo, izgaisa. Mūsu nīgrais pavadonis ādas jakā bija tikai tas, kas bija, — nīgrs pavadonis ādas jakā, cilvēks, kam nepatīk sarežģījumi. Nevis kāds prātā jucis amerikānis, kas slēpjas Meksikā un pelna sev iztiku, strādādams par pilotu nenormāliem zinātniekiem.
Biju tik priecīgs, atrodoties starp šiem ļaudīm, ka brīdī, kad pie mums kautrigi pienāca meksikāņu meitenīte — varbūt pāris gadu vecāka par Džoelu —, lai piedāvātu man Cičenicas karti, es bez vilcināšanās iedevu viņai tos piecus dolārus, ko viņa lūdza, acīmredzot iemācījusies no galvas nepieciešamos angļa vārdus.
Mūsu nīgrais pavadonis, iedams vismaz desmit soļus mums priekšā, pierādīja, ka viņš ir arī nīgrs pavadonis ar ļoti labu dzirdi un piedevām viegli sadusmojams.
Viņš tūliņ apstājās un nāca atpakaļ pie mums. Neņemdams vērā tūristu barus visapkārt, viņš izsita naudu meitenei no rokas.
— Ei! — es iesaucos, un iesaucās Maiks un Ralfs, un Lisa, redzot, ka naudaszīme noplivinās zemē.
— Paliec rāms! — pilots atcirta. — Šiem ļaudīm būtu jāiegaumē, ka manā klātbūtnē nedrīkst grābstīties.
Meksikāņu meitenīte — vaļīgā kokvilnas kleitiņā, ar garām, melnām bizēm — nesaprotoši skatījās uz mūsu pavadoni.
— Vete, [1] — viņš tai uzšņāca. — Compren- des? [2]
— Es nopirku to karti, viss ir godīgi, — es sacīju. — Viņa nav darījusi neko sliktu!
— Pieci dolāri šiem te ir divu dienu alga. Ja viņi redzēs, ka jūs esat tik devīgi, tad turpmāk uzmāksies jums katrā solī.
. Meitene berzēja delnas virspusi, kur pilots bija iesitis, un grozīja galvu šurp un turp, sekodama mūsu strīdam, nesaprazdama ne vārda.
Vecā Indija Bagzbija pienāca tuvāk un pacēla piecdolāru banknoti. — Divu dienu alga? — viņa pajautāja. — Tad es gribētu iegādāties kartes vismaz nedēļas vērtībā.
— Quatro, [3] — viņa klusi teica meitenei un vēl piebilda garu teikumu spāniski.
Spāniski? Nu bija pienācis brīdis, kad Lēdijas Bagzbijas sagādātie pārsteigumi vairs nelikās pārsteidzoši.
Ik gadu 20. martā un 21. septembri saule met pār ziemeļrietumu pakāpieniem ēnu, kas atgādina milzīgu čūsku — tumšu un līkumainu, tik lielu kā trešdaļa futbollaukuma. Tāda pati ēnas čūska spokainā pilnmēness gaismā parādās tieši pēc divpadsmit stundām tajās pašās naktīs.
Protams, kad tuvojāmies piramīdai pirmoreiz, es to vēl nezināju.
