— Kā tu zini, ko es domāju?
— Domāji? Tu taču runāji balsi. Pietaupi savu pārmēra iztēli tām grāmatām, ko tu nākotnē gribi sarakstīt.
Viņa cieši satvēra manu roku.
— Viss būs forši, — viņa teica. — Tici man!
* * *
— Ticēt tev! — es kliedzu pēc minūtēm desmit.
— Ticēt tev!
Viņa drosmīgi pamāja un kaut ko atkliedza.
— Ko? — es bļāvu.
Viņa atkal bļāva pretī.
— Ko?
Viņa lūdzoši salika rokas un rādīja augšup.
Es piekrītoši pamāju. Nebija jēgas mēģināt vēl sarunāties, tāpēc es atkal iegrimu savās drūmajās domās.
Mēs stāvējām mazas lidmašīniņas spārnu ēnā uz šaura skrejceļa vairāku simtu jardu attālumā no galvenā lidlauka. Lidostas celtne likās trīsuļojam pēcpusdienas karstumā. Es jau jutu, kā betona segums karsē manu teniskurpju zoles. Ievilkt dziļu elpu likās gluži kā ieraut plaušās svelmi no vaļējas krāsns mutes. Sviedri no mana degungala pilēja kā lietuslāses.
Vistrakākais tas, ka šajos sviedros nevarēju vainot Meksikas vasaras karstumu vien. Vainojamas varēja būt art bailes, bailes no lidmašīnas, kas rūca un kratījās, un laida gaisā melnus dūmus, ko atpakaļ pūta viena paša dzinēja darbinātais propellers priekšgalā.
Lidaparāta krāsa — kādreiz varbūt bijusi sarkana — bija nolobījusies no saules un Vecuma. No apšuvuma skārda rēgojās ārā sarūsējušas skrūves. Rūsa iekrāsoja ari dažādo virsmas iedobumu malas; iedobumi bija tik dziļi, ka tajos vīdēja ēnas.
Drūmi.
Tikmēr mūsu meksikāņu pavadonis izrādīja pirmās dzīvīguma zīmes, drudžaini mādams, lai kāpjam augšup pa pakāpieniem, kas veda lidmašīnas melnajā vēderā. Varbūt viņš gribēja ātrāk atgriezties lidostas kondicionētā gaisa oāzē. Vai ari zināja, ka vienīgi stingrs pamudinājums varēs dabūt mūs šā grausta iekšpusē.
Propellera saceltajā vējā Vecā Lēdija Bagzbija piespieda cepuri pie galvas un, zemu noliekusies, sāka rāpties lidmašīnā. Džoels sekoja, un no viņa uzšķērstā lācīša plivinājās pildījuma skrandas. Tad Maiks, tad Ralfs, tad Lisa.
Es vilcinājos.
Meksikānis kaut ko kliedza un māja vēl dru- džaināk.
Es joprojām vilcinājos, zinādams un priecādamies, ka manas lūgšanas tiks sadzirdētas cauri jebkādam troksnim. Lūdzu ne jau tāpēc, lai šajā īsajā brīdī māņticīgi izlūgtos veiksmi. Drīzāk gan atzīstot to, ka mana dzīve, kā allaž, atrodas Dieva rokās un ka pašreizējā situācija to labi apstiprina.
Beidzot es uzkāpu tos nedaudzos pakāpienus.
Lidmašīnas slēgtās iekšienes smaka man iebelza kā ar koku pa galvu: veci sviedri, sastāvējies tabakas smārds, sapelējušas tauvas un pārkarsusi motoreļļa.
No durvīm es varēju saredzēt četrus krēslus, ko varēja nolaist šaurās kabīnes katrā pusē, pa vienam zem katra mazītiņā iluminatora, kas nebija atverams svaiga gaisa plūsmai.
Aiz šiem sēdekļiem bija kastes un dažādas cieši piebāztas audekla somas. Visi jau bija apsēdušies, tikai Lēdija Bagzbija stāvēja man priekšā, aizšķērsojot eju, kliedzot kaut ko pilotam ausī.
Lai gan arī viņš bija apsēdies, tomēr pa pusei aizgriezies no vadības pults un vējstikla, vērdamies Vecajā Lēdijā Bagzbijā ar izbrīna un dusmu izteiksmi sejā.
Viņš acīm redzami bija amerikānis. Par spīti karstumam, kas bija pārvērtis lidmašīnu cepeškrāsni, viņam mugurā bija bieza ādas jaka. Galvā viņam bija cepurīte ar uzrakstu Hard Rock Cafe, un cepures nags meta tumšu ēnu pār pusi sejas. Taču es saredzēju tik cietsirdīgus vaibstus, ka man pārskrēja šermuļi. Līks deguns, smagnējs zods un raupji vaigukauli. Ar tādu nav joki.
Viņš izskatījās tik rūdīts, ka man šķita — aizvērto durvju tikai mazliet klusinātajā motora troksnī neesmu pareizi sadzirdējis Lēdijas Bagzbijas sacīto.
— Jaunais cilvēk, — viņa kliedza, — te atrodas bērni!
Viņa saķēra pilota ausi un to parāva. — Un, ja jūs vēlreiz viņu klātbūtnē lietosiet lamuvārdus, es jums noraušu abas divas!
īstais brīdis šādiem pārsteigumiem!
— Sapratāt? — viņa turpināja.
Pilots blenza vecajā kundzē.
— Sapratāt? — viņa tik spēcīgi parāva aiz auss, ka pilotam nācās pacelties no sēdekļa.
Viņš pacēla dūrē savilktu roku, bet Vecā Lēdija Bagzbija neatlaidās.
— Sapratāt?
Atbildes vietā pilots nolaida pacelto dūri un mēģināja pamāt ar galvu.
Viņa atlaida ausi, uzmeta vēl pilotam dusmīgu skatienu, tad aizsoļoja uz savu vietu — cienīgi, lai arī gāja saliekusies, lai neatsistu galvu pret lidmašīnas griestiem. Aina bija komiska, bet tas nebija kino. Un viņš nesmējās.
Vai es biju satraukts, kad mazā lidmašīnīte sāka kustēties pa skrejceļu? Nebūt ne. īstenībā — kā es vēlāk apgalvoju Lisai — es vienmēr sažņaudzu rokas dūrēs tā, ka nagi iespiežas plaukstu ādā.
Varēju vienīgi cerēt, ka Vecā Lēdija Bagzbija ir pajautājusi pilotam, kurp mēs dodamies, pirms piekritusi turpināt ceļojumu. Bet tad es sapratu, ka jautāšanai nav nekādas nozīmes. Ja pilots tiešām bija tik nikns, kā izskatījās, tik un tā nebija nekādas garantijas, ka viņš teiks patiesību.
Citiem vārdiem sakot, mēs atradāmies lidmašīnā, ko vadija cilvēks, kas varbūt bija traks un neapšaubāmi bija noskaities, un mums nebija ne jausmas, kur mēs nolaidīsimies, nedz arī — kas mūs tur sagaida.
