Kad atgriezāmies un atrāvām vaļā durvis, neviens nemetās mums virsū. Ari labi. Jo tobrīd mūsu nervi bija jau tā saspringti, ka mazākā kustība būtu mūs nogāzusi no kātiem.
Durvis atvērās bez trokšņa. Ralfa kabatas lukturīša gaismā parādījās nekrāsotas betona kāpnes uz leju. Mēs apstājāmies.
— Ja mēs piecās sekundēs to neizdarīsim, — es beidzot sacīju, — tad es savas kājas vairs neno- valdīšu. Tās pašas prasās prom.
Ralfs norija siekalas — un mēs gandrīz sadzirdējām guldzienu atbalsojamies betona tuneļa nospiedošajā klusumā. Maiks ieslēdza savu lukturīti un spēra pirmo soli uz priekšu.
Mēs viņam sekojām.
Apmēram pēc trīsdesmit soļiem sasniedzām pagriezienu, kas noveda mūs īsā gaitenī; tas savukārt beidzās pie atvērtām durvīm, aiz kurām atkal bija tumsa.
Ralfs un es ieskrējām Maikam mugurā.
— Metīsim mieru! — viņš norūca.
— Tagad vai nekad! — es atčukstēju.
Maiks izslējās, saņemdams drosmi, tad devās
iekšā pa durvīm.
Mēs katrs būtu varējuši minēt kaut tūkstoš reižu un tik un tā nebūtu uzminējuši, kas bija aiz durvīm. Tomēr mums vajadzēja to iedomāties. Kad mēs iegājām, lukturīša dzeltenīgais gaismas stars apspīdēja spožu, izliektu metāla virsmu pāris pēdas virs mūsu galvām.
— Nu nē! — elsa Maiks.
Virzīdams gaismu atpakaļ, viņš apgaismoja metāla virsmu vēl tālāk.
— Nu baigi! — Ralfs klusi dvesa.
Piekritu abiem. Slaida un varena, tā aizpildīja gandrīz visu milzīgo telpu. Privāta reaktīvā lidmašīna!
Piegājām tai tuvāk. Virs mūsu galvām bija viens spārns un viena reaktīvā dzinēja sprausla. Izdarīju vienīgo aprēķinu, uz kādu tobrīd biju spējīgs. Vēl viens spārns un sprausla otrā pusē nozīmēja to, ka aparātam ir dubults dzinējs.
Man nav lielas jēgas par aviāciju, bet šķita, ka tāda lidmašīna varētu maksāt apmēram miljonu.
Maiks palīda zem lidaparāta, un pēc dažām sekundēm dzirdējām viņu otrā pusē sakām: — Nāciet paskatīties, veči!
Mēs gājām.
Pie gala sienas plauktos stāvēja maiju statuetes — desmitiem, dažas no tām bija aiz Vecuma ap- drupušas. Uz apakšējā plaukta bija kaut kādu mēģeņu rindas, plaukta galā — dažādu izmēru put- nubūri.
Ralfs lika mums palūkoties pretējā virzienā.
— Slīpne, — viņš paziņoja. Mēs pagriezāmies pret viņu un tad — turi), kur viņš rādīja.
— Uz augšu, — Ralfs sacīja. — Un paskatieties uz lidmašīnas purnu!
Maiks un es tā darījām. Bet es nesapratu. Mēs redzējām tikai nelielu āķi, kas rēgojas lejup no paša korpusa gala.
— Slīpne un āķis, — turpināja Ralfs. — Saprotat?
Mēs ar Maiku pārmijām apjukušus skatienus. — Ralf, — Maiks teica, — visu nakti mēs te nevaram palikt.
— Uzbrauktuve droši vien ved ārā uz skrejceļu, — teica Ralfs. — Bet kā uz turieni aizvelk reaktīvo lidmašīnu? Varbūt ar vinču. Kur piestiprina virves galu? Pie āķa.
Viņš paspīdināja visapkārt ar lukturīti. — Ahā, — viņš triumfējoši paziņoja, — hidrauliskā iekārta!
Tik tiešām, vienā telpas sānā stāvēja liela hidrauliskā iekārta. — Redzat, kur tā pievienota? Pie grīdas un pie griestiem. Varu derēt, ka ar tās palīdzību griesti paceļas. Kā milzīgs vāks, lai izlaistu lidmašīnu ārā. Tālāk… — Viņš apklusa pārdomās. — Kā gan to iedarbina?
Taisni pārsteidzoši, kā viņam aizmirstas visas bailes, ja ir jārisina kāda zinātniskas vai mehāniskas dabas problēma!
— Ralf! — es satvēru viņu aiz elkoņa. — Mēs esam redzējuši pietiekami daudz. Iesim!
— Protams, — viņš izklaidīgi noteica.
Aizvedu viņu prom, augšup pa kāpnēm.
Neviens mūs negaidīja virszemē, neviens neslēpās aiz lidlauka ēkām, arī pa ceļam ne, neviens mums neuzglūnēja viesnīcā.
Atgriezāmies tikai kādu pusstundu pirms rītausmas. Es priecājos par drīzo iespēju ieslīdēt dušā un atveldzēt tagad jau pamatīgo tulznu uz labās kājas.
Tikai, kad atgriezos istabā, Džoels bija pazudis.
Uz viņa spilvena gulēja gara, raiba spalva. Un zīmīte.
'Tu un tavi draugi —-turiet muti ciet par to, ko redzējāt! Citādi tu savu brāli vairs nekad nesatiksi."
Klusi pieklauvēju pie draugu istabas durvīm. Maiks tās atvēra. Ralfs jau bija aizmidzis.
— Kas ir? — Maiks žāvādamies jautāja. Kad pastāstīju viņam jaunumus, bailes un adrenalīna piepludums asinīs pēkšņi padarīja viņu tikpat modru kā mani.
— Kā? — viņš jautāja. — Kā viņi tik ātri varēja uzzināt, ka mēs tur bijām?
— Vēl svarīgāk — kur ir Džoels, — es teicu, — un ko šie grasās ar viņu darīt?
Maiks divas reizes pārstaigāja istabu no viena gala līdz otram. Ralfu tas nepamodināja. — Pat ja mēs varētu atrast tos abus policistus, vai viņi mums daudz līdzētu tik milzīgos džungļos, kādi te visapkārt?
— Tieši tā, — es teicu. — Džounss — jo tas noteikti ir Džounss, kas nolaupījis Džoelu, — uzreiz uzzinātu par meklēšanu, un Džoelam tad… — Bet es nebiju spējīgs šo domu izsacīt skaļi.
— Vai nepateikt Vecajai Lēdijai Bagzbijai? — skaļi prātoja Maiks.
Papurināju galvu. — Nē.
Apklusu izbrīnā par to, ka Maiks pēkšņi tik dedzīgi purina galvu.
— Vecā Lēdija Bagzbija ir īsts vecs špicbuks, — es turpināju, — un tajā pašā laikā forša vecenīte, bet viņa noteikti pieprasītu, lai mēs izsaucam policiju, un tādā gadījumā…
