Maiks droši vien domāja to pašu. Ne vārda neteikdami, mēs sākām skriet. Piramīdas pamatni es sasniedzu pussoli pirms Maika.
Kā bija rakstits rokasgrāmatā? Deviņdesmit viens pakāpiens līdz templim piramīdas virsotnē?
Liekas, mums vajadzēja ne vairāk kā desmit sekundes, lai to sasniegtu. Tomēr augšupceļā man uzmācās šaubas. •
Kā gan Džoels un Džesika tikuši uz paša tempļa jumta? Templis bija kā mazāka kaste, kura uzlikta uz lielas kastes — piramīdas; tās nošķeltā virsotne stiepās ap tempļa pamatni viscaur apmēram desmit pēdu platumā. No iepriekšējā, dīkdienīgā apmeklējuma atcerējos, ka templis paceļas vismaz divstāvu mājas augstumā no pašas piramīdas gala. Pilnīgi neiespējami, ka divi mazi bērni spētu paši uzrāpties pa tā stāvajām vienlaidu sienām.
Kad bijām uzkāpuši deviņdesmit vienu pakāpienu, atradu izskaidrojumu. Pie tempļa sienas zemē gulēja pieslienamās trepes.
Kāpēc viņi pa tām rāpušies? Ja viņiem bijusi izdevība aizbēgt no Freda Džounsa, tad kāpēc viņi izvēlējušies piramīdu, nevis viesnīcu? Un, kad bija uzrāpušies, — kāpēc viņi nogrūduši trepes lejā? Kļūda? Vai bērni cerējuši, ka tādā veidā viņi varētu tikt vaļā no Freda Džounsa? Varbūt nejauši nogrūduši, tikko uzrāpušies?
Nelaimīgā kārtā es paskatījos lejup tāpat kā toreiz, kad biju uzkāpis te pirmoreiz. Nācās pārvarēt reiboni, lieli augstumi nav mana stiprākā puse, un pakāpieni te bija daudz stāvāki nekā jebkurām mājas kāpnēm.
Maiks neievēroja manu satraukumu.
— Ātri! — viņš teica, satvēra trepes un strauji pieslēja pie sienas. Tās sniedzās gandrīz līdz tempļa jumtam. Maiks sāka kāpt augšup un pēc dažām sekundēm uzvēlās tempļa virsotnē.
Dzirdēju Džoela prieka saucienu. Ar to bija diezgan, lai es spētu pārvarēt savu vājumu. Sakodu zobus un kāpu. Vienu mirkli, tieši sirdspuksta ilgtimā, trepes sagrīļojās — tieši tad, kad biju sasniedzis pēdējo spraisli. Tad es sajutu Maiku satveram manu roku.
— Priecājos, ka tu arī beidzot nolēmi ierasties, — viņš klusi teica. — Nemaz nebūs viegli dabūt viņus lejā.
Maika tonis liecināja, ka viņš ievērojis manas izbailes. Biju pateicīgs par to, ka viņš iztiek bez komentāriem.
Aplūkoju tempļa jumtu, cenšoties neskatīties pāri malai. Vēl tur bija mazs akmens soliņš. Uz tā stāvēja papagaiļa skulptūriņa un vairāki zelta kausi. Aiz soliņa — spainis ar kaut kādu tumšu klīsteri un aizsiets maiss.
Pat mūsu klātbūtnē Džoels nelaidās vaļā no Džesikas. Nabaga zēnam bija vēl vairāk bail no augstuma nekā man. Man būtu vajadzējis izdarīt no lā kādus secinājumus, bet savas paša bailes no augstuma neļāva man sadzirdēt smalko iekšējo bal- stiņu, kas gribēja man kaut ko paziņot.
— Kā mēs to izdarīsim? — Mana balss aizlūza. Neviļus aši paskatījos sāņus. Džungļi likās baismīgi tālu lejā.
— Sīkums! — Maiks pārliecinoši teica, un es cerēju, ka viņš arī jūtas pārliecināts.
Viņš atsprādzēja siksnu un izvilka to no biksēm.
— Dari to pašu! — viņš teica.
Es izdarīju.
— Mēs sasiesim tās kopā, pēc tam — zem Džoela padusēm. Viens no augšas turēs, bet otrs no apakšas uzmanīs viņa kājas.
Džesika kaut ko ātri spāniski pasacīja.
— Piedod! — es teicu. — No comprendo!
Viņa norādīja uz džungļu malu.
Tad es sapratu. Sapratu, ko viņa teica. Sapratu, kāpēc trepes gulēja pie tempļa pamatnes. Un sapratu, kāpēc Džoels atradās te, augšā, par spīti savām bailēm no augstuma.
Viņi šeit bija atstāti kā gūstekņi!
Cik ērti! Sarga vietā — iespējamais kritiens no divu stāvu augstuma. Ja trepes bija noņemtas, Džoelam un Džesikai nekas cits neatlika kā vien gaidīt, līdz ļaundaris atgriezīsies.
Un pašlaik tas notika. Viņš nāca — kopā ar diviem citiem.
Jo Džesika bija rādījusi uz trim stāviem tālu lejā, mežmalā, — tie visi skrēja šurp, uz piramīdu.
Viens no tiem bija Freds Džounss. Abus pārējos — arī amerikāņus — es nekad iepriekš nebiju redzējis.
— Nupat ir ziepes, — Maiks teica. — Pieliecies zemāk!
— Aizbēgt nepagūsim, — es izgrūdu stingām lūpām. — Viņi mūs tūlīt ieraudzīs. Mēs netiksim prom, jo viņi tūlīt būs klāt.
Noķerti kā bezkājainas vaboles uz pannas, es domāju. Un karstums drīz būs divkārt liels.
Maiks aizlīda līdz tempļa jumta malai un, pārliecies tai pāri, mazliet pakustināja roku. Nespēju apvaldīt šausmu sēcienu. kad izdzirdēju šis kustības rezultātu. Viņš bija nogrūdis trepes no sienas augšmalas un ļāvis tām nokrist lejā uz apmales.
.Viņš atbildēja uz manu neizteikto jautājumu:
— Vai tu nedomā, ka viņi izbrīnīsies, redzot pieslietas kāpnes? Mēs tik un tā nevaram no šejienes aizbēgt. Cerēsim, ka viņi nedzirdēja trepes nokrītam. Mums vismaz būs tas labums, ka viņi būs pārsteigti, mūs te ieraugot.
Viņš laikam saskatīja manā sejā izmisumu.
— Ieroči? — Maiks ātri turpināja. — Varbūt šī papagaiļa skulptūra. — Viņa acis slīdēja tālāk.
— Un kā ar to maisu?
Kustējos puspieliecies. Daļēji tādēļ, lai mani neierauga. Bet galvenokārt tāpēc, ka baidījos nokrist no jumta. Tā nu es gandrīz apvēlos no pārsteiguma, kad pacēlu saini un tam nebija gandrīz nekāda svara.
Tas bija viegls kā… spalvas?
