Nebija vairs laika brīnīties. Lielās piramīdas pakājē atskanēja balsis, trim vīriem sākot kāpienu augšup. Palaidu maisu vaļā, un tas bez skaņas nokrita.
Liekas, pēc veselas mūžības izdzirdējām skrāpēšanos gar jumta malu. Kāds bija pieslējis trepes vietā. Mēs abi nokritām pie zemes. Džoels un Džesika klusēdami skatījās te uz mums, te uz jumta malu.
Ko gan ar viņiem ir darījuši, kas viņus sabiedējis tā, ka viņi nespēj izteikt ne vārda?
Nelieli bunkšķi, vienam vīram sākot kāpt augšup.
Ko lai dara? Čukstus jautāju to Maikam.
— Nogrūst trepes un mest pārējiem pa galvu ar skulptūru un akmeņiem? — viņš atjautāja.
Es pamāju ar galvu.
Maiks aizrāpoja turp. Tad pagriezās un atrāpoja atpakaļ. Kad viņš palūkojās mani, es redzēju viņa acis mokas un skumjas.
— Piedod, — viņš čukstēja, — es nespēju to izdarīt! Kad vēl iedomājos par to, kas ar to cilvēku notiks, — tiešām nespēju. Piedod!
Uz bridi aizvēru acis un iedomājos, ko biju licis Maikam darīt. Biju piekritis, ka viņš nopietni ievaino vai varbūt pat nogalina cilvēku, aukstasinīgi nogrūžot to zemē no piramīdas.
— Mana vaina… — es atčukstēju.
Siksnas gulēja uz jumta mūsu acu priekšā. Un man prātā iešāvās doma, kuru īstenībā negribējās izdomāt līdz galam.
— Diez vai… — es nomurmināju. Paņēmu siksnu.
Spraugas starp akmeņiem bija pietiekami platas, lai tur varētu ievietot siksnas sprādzi. Un pietiekami šauras, lai sprādze neizslidētu.
Pametu skalu uz Maika pusi. Viņa ieplestās acis rādija, ka viņš visu sapratis.
Vīram rāpjoties arvien augstāk, būkšķi kļuva skaļāki.
Aizvēris acis, lūdzot "Mīļais Dievs…", es pārslīdēju pārjumta malu… tad lūdzu Dievu, lai akmeņi noturētu siksnas sprādzi uz vietas… tad lūdzos, lai siksnas āda izturētu manu svaru…
Viss izturēja.
Tā kā acis man bija aizmiegtas, es drīzāk jutu nekā redzēju, ka Maiks ir man blakus. Pēdējā brīdī.
Skaļa nosēkšanās paziņoja, ka viens no vīriem ir uzrāpies uz jumta.
— Nu, mūdži, — šņirkstēja Freda Džounsa balss, — būtu gan bijis daudz vieglāk jūs tepat augšā nogalināt.
Sirds man sitās tik spēcīgi, ka likās — tās kustības var atgrūst mani no sienas. Tieši zem manis atradās apmale. Taču attālums no virsotnes līdz šaurajai apmalei bija pārāk liels. Es sapratu, ka pārvelšos tai pāri — un lejup pa piramīdas stāvo slīpumu kā smaga lupatu lelle.
Vai siksna vēl izturēs? Un ko tad, ja Džesika vai Džoels kaut kādi nodos mūsu klātbūtni? Vai ja Džounss ievēros siksnas sprādzes mirdzumu? Vai ja kāds no viņa kompanjoniem iedomāsies apiet apkārt templim pa apmali un pārbaudīt, kas notiek mūsu pusē?
Visa šī baiļošanās neļāva man sajust pagurušās rokas. Bet tikai pirmajā brīdī.
Siksna izturēja. Džoels un Džesika klusēja. Freds Džounss neievēroja sprādzi. Un abi viņa vīri palika tur, kur bija trepes.
Un tagad manas paša rokas grasījās mani nodot. Cik ilgi es vēl izturēšu? Katra sekunde vilkās kā stunda.
Džoels iečinkstējās.
— Klusu, sīkais! Tas, ka tevi nolaiž ar virvi, ir labāk nekā tas, ko mēs varējām ar tevi izdarit.
Pēkšņās dusmas izgaisināja manas bailes. Aizmirsu sāpošās, gandrīz nejutigās rokas. Mēs ar Maiku esam Džoela vienīgā cerība.
Beidzot atvēru acis.
Maika seja bija tikai dažu sprīžu attālumā. Viņa acu mirdzumā un sakostajos žokļos es saskatīju tās pašas dusmas, kas bija manī.
— Vai esat gatavi otram mērglim? — sauca Džounss. — Un to meiteni uzmaniet! Viņa pirmīt gandrīz man izmuka.
Tātad, kamēr mocījos gaidās, viņš jau bija nolaidis Džesiku zemē. Varbūt ar to pašu virvi, ar ko tagad ir sasējis Džoelu.
Doma par to, kas var notikt ar Džoelu, deva man spēku vēl turēties.
Vēl bridis bezgalīgu gaidu. Tad kļuva dzirdams, kā Freds Džounss kāpj lejup pa kāpnēm. Maiks nevilcinājās. Viņa seja piepūlē piesarka; viņš pievilkās augšā pie malas un pārsvieda pāri vienu roku, lai iekrampētos ar pirkstiem spraugā starp akmeņiem. Tas deva viņam pietiekamu atbalstu, lai uzvilktos augšā un tiktu atkal uz jumta.
Mēģināju izdarīt to pašu, bet man nebija spēka.
— Nu, draugs! — Maiks sēca un no augšas satvēra abas manu roku locītavas.
Viņš vilka, un es karājos — tas bija sāpīgi. Bet tās bija līksmas sāpes, lai gan manu iekšdelmu āda pilnīgi nobrāzās, kamēr es sprīdi pa sprīdim mocījos augšup.
Tad es jau biju augšā. Vismaz tik daudz no mana svara, lai varētu pats līst uz priekšu.
grībējās raudāt no atvieglojuma.
Taču no lejas atskanējušās balsis sastindzināja mani, lika norīt elsas.
— Kur lācītis? — sacīja balss. — Vai tad seržants negribēja to dabūt, lai apskatītu elektroniku tur iekšā?
— Nav vairs laika, — atbildēja Džounss. — Drīz šeit būs pilns ar tūristiem. Tagad mēs paslēpsimies un izlidīsim nakti. Ja ar mums kaut kas notiks, tad šie gūstekņi mūs izpirks, — lai kurš arī būtu tas, kas ielicis to elektronisko ietaisi lācītī.
— Seržants mūs piebeigs, ja mēs neatnesīsim lāci līdzi.
Atbilde likās ieurbjamies man mugurkaula smadzenēs.
— Tad kāp! — sacīja Džounss. — Ej paķer to draņķi un tad panāc mūs!
