Mums nebija vairs spēka pat saukt palīgā, bet tas arī nebūtu līdzējis. Virs jumta parādījās seja; vispirms tajā atspoguļojās milzīgs pārsteigums, tad tā saviebās niknā grimasē. Sejas īpašnieks izvilka ieroci, kas lika mums turēt mutes ciet.
Varējām vienīgi cerēt, ka Lisa un Ralfs mūs ieraudzīs, kad mūs vedīs prom no piramīdas. Jo pretoties nebija nekādas iespējas. It ipaši pēc tam, kad Freds Džounss bija piedraudējis, ka ar prieku nošaus Džoelu, ja aizkavēsim viņus kaut mirkli.
Tā nu mēs gājām uz priekšu, un viņi no aizmugures dzina mūs uz džungļiem. Viņi lika mums doties pa aizaugušu taciņu, kas bija ieraugāma tikai no pāris metru atstatuma. Tikai pēc tam Freds Džounss un viņa palīgi mazliet nomierinājās.
— Atpakaļ uz būdām? — viens no viņiem jautāja Džounsam.
— Nē, — sacija Džounss. — Kejs gribēja iet pirmais. Viņš norunāja satikties ar mums Sikspārņu
alā. Būs kāds gabaliņš jānokāto.
— Un mēs darām, kā pavēl boss, — piebilda otrs.
Rodriks Kejs — boss un seržants? Sikspārņu ala?
Kaut kas asi iedūrās man nierēs — un tas vis nebija Džounsa rādītājpirksts. Gāju uz priekšu, kā norādīja šautenes stobrs, gāju nelaimīgs tāpēc, ka atbildes uz jautājumiem slēpās kaut kur džungļos mums priekšā.
* * *
Sikspārņu ala bija vēl viena iedobe, mazāka un seklāka par Svēto aku. Viena no tās sienām bija sagruvusi. Taka caur šiem akmeņiem liecināja, ka te staigājušas daudzas kājas. Tā veda uz alas dibenu, kur mazs strautiņš tecēja pa plakanu klinti un pazuda milzīgā caurumā alas pretējā sienā.
Bruņots sargs — amerikānis ar melnu, plakanu mašīnpistoli — sveica mūsu parādīšanos ar laisku mājienu.
— Ej uz priekšu! — Džounss man pavēlēja. — Pagaidām esat iztikuši bez māžošanās. Es neieteiktu tagad kaut ko uzsākt.
It kā mēs kaut ko varētu! Trīs stundas bijām gājuši un svīduši, un cīnījušies ar džungļu vīteņaugiem pa šauru taciņu. Mana labā kāja neizturami pukstēja sāpēs. Gribējās nokrist uz vēdera un iemērkt galvu rūsainajā straumē.
Ko nu? Mēs bijām vismaz sešas jūdzes tālu no viesnīcas. Pat mēneša laikā policija nespētu izķemmēt džungļus sešu jūdžu rādiusā.
Rodriks Kejs droši vien bija sliktā noskaņojumā. Ja viņš atgrieztos viesnīcā, tur viņu noteikti nopratinātu, sevišķi jau tāpēc, ka viņa pilots Freds Džounss bija galvenais aizdomās turētais — pie tam tagad nolaupīti bijām arī mēs ar Maiku. Tas nozīmēja, ka jebkādai operācijai, ko Kejs vada, tagad droši vien pienākušas beigas. Un tas mums, viņa gūstekņiem, nesolija neko labu.
Un, pat ja mēs varētu aizbēgt, kurp mēs varētu doties? Sapratu, ka mums neizdosies atrast ceļu atpakaļ. Kompass manu bikšu aizmugures kabatā likās — kā Lisa vienmēr aizrādīja— bezjēdzīgs. Šajos džungļos mums neko nelīdzētu zināšanas par to, kur ir ziemeļi.
— Fiksāk! — Džounss nošņācās un iegrūda man dunku sānos. Skriešana lejup pa šķembām, cenšoties saglabāt līdzsvaru uz stāvās takas, neļāva daudz domāt par biedējošo nākotni.
Rodriks Kejs iznāca no alas ēnas. Nudien, viņš likās pavisam cits cilvēks. Nekāda safari tērpa. Nekādas padevigi nodurtas galvas. Viņam bija armijas bikses, tumšas lidotāja saulesbrilles un armijas cepure. Taisna, militāra stāja. Viņš vairs neizskatījās augumā mazs. Viņš izstaroja spēku un dusmās.
— Džouns, vai tu kādreiz vari ko izdarīt arī pareizi? — viņš uzkliedza. — Teicu, lai tu atved divus sīkos, nevis četrus!
— Ser, mūs atklāja! — Džounss taisnojās.
Kejs nopētīja mani un Maiku no galvas līdz
kājām. Vina seja nepauda neko.
— Vai šie ir tie paši, kas iekļuva galvenajā bāzē?
— Jā, ser. Un vēl viens. Tas tievais.
— Muļķi, tev vienkārši bija jātur durvis aizslēgtas!
— Es jau paskaidroju, ser! — Džounss smilkstēja. — Es biju prom tikai četrdesmit piecas minūtes. Apsardzes videokamera parādīja viņu sejas, un es uzreiz jums ziņoju, kamēr viņi vēl gāja atpakaļ uz viesnīcu.
Kejs pavērsa savas tumšās brilles pret Džoun- su. — Aizveries! Tu gulēji angārā, baidīdamies, ka es tevi pieķeršu, ja tu gulēsi pie lidmašīnas. Taisnošanās vēl vairāk apliecina tavu vainu.
— Tieši tā, ser! — Džounss salutēja.
— Jūs, — Kejs uzrēja pārējiem, — ievediet gūstekņus iekšā!
Viņi tūlīt paklausīja. Mēs iegājām vēsajā alā. Visur rēgojās lielas kaudzes sikspārņu mēslu. Cik daudz cilvēku būs tur iekšā?
Iedami cauri alai, izdzirdējām zemu dūkoņu. Sapratu tās izcelsmi, kad pēc dažiem soļiem sasniedzām pagriezienu. Vietā, kur straume gadsimtu gaitā bija izgrauzusi kaļķakmeni, ala paplašinājās apmēram divkārt, veidodama lielu iedobumu, kas atbalsoja ūdens pilēšanu no griestiem.
Zemā dūkoņa nāca no benzīna motora — tas ražoja elektrību šaurajai spuldžu virtenei, kura vāji apgaismoja vienu iedobuma malu. Vispirms es palūkojos augšup, bet nevarēju pat saredzēt, vai tumsā mājo sikspārņi. Vērsu savu uzmanību uz priekšu.
Gar sienu stiepās armijas parauga gultas, vismaz desmit. Tām priekšā stāvēja rupji galdi un ļo- dzigi krēsli. Šķīvji un ēdamrīki stāvēja uz galdiem kārtīgās rindās, gaidīdami ēdiena parādīšanos.
