Ļaujiet tik Ralfam visu analizēt! Pie skaitļotāja viņš kļūst cēls un mierīgs, un nopietns — kā peldošs gulbis. Atņemiet viņam skaitļotāju — un viņš kļūst neveikls kā gulbis uz sauszemes. Neķemmēti mati slienas stāvus gaisā. Pārāk liels krekls, kas ir vienās krunkās un aizmugurē izlīdis no biksēm. Ralfs ir viens vienīgs nervu kamols — zēns, kas vienmēr iesprūst žogu caurumos, kad mēs kaut kur dodamies pa taisnāko ceļu.
Te nu mēs esam, es — pilnīgi apstulbis no kaut . kā neaptverama, bet Ralfs tūlīt sāk izvērst kaut kādu teoriju.
— Nja, — viņš sacīja, — viens no diviem: vai nu Rikijs ir sajucis prātā, vai ari Džoels tiešām ir saņēmis tās biļetes.
— Patausti viņam pieri, — ierosināja Maiks, — varbūt viņam ir temperatūra.
— Pietiek! — es teicu. — Nu jūs varat iet meklēt sev citu draugu.
Maiks nogrozīja galvu. — Paga, paga! Mēs tiešām gribētu tev ticēt.
Ralfs pamāja ar galvu. — Ja ne tās divas lietas.
— Jū, — piebalsoja Maiks, — vēstule un biļetes. Jau desmit minūtes tu vāries par Meksiku, bet vēl neesi parādījis to mistisko vēstuli. Kā gan tu vari cerēt, ka ņemsim tevi par pilnu?
Tas likās saprātīgi. Es pats arī vēl īsti neticēju.
— Es labprāt uzrādītu jums lietiskos pierādījumus, — es sacīju, — bet es smagi kļūdījos un atdevu vēstuli atpakaļ Džoelam. Un viņš…
Draugi novaidējās un abi kopā pabeidza teikumu manā vietā: — Ir pazudis.
* * *
Mēs atradām Džoelu uz Trakā Edija mājas lieveņa. Viņš sēdēja uz maza soliņa blakus Trakā Edija braucamkrēslam. Mums pienākot, tā īpašnieks izgrūda savu parasto rūcīgo sveicienu. Taču šoreiz es to knapi dzirdēju. Visu ceļu Maiks tika pūtis savā svilpē — un aiz mums rēja puse Džeimsvilas suņu.
Kad nonācām līdz lievenim, Trakais Edijs atkal noliecās, lai pētītu vēstuli, ko turēja rokā. Viņam klēpī gulēja bieza aploksne.
— Redziet, veči, — es teicu Maikam un Ralfam, — tur ir pierādījums!
Trakais Edijs atkal pacēla galvu un pavērās manī. — Vai esi kādreiz lidojis ar lidmašīnu, puis?
— Vienreiz lidoju uz Disnejlendu, — es iesāku.
— Fū! Satiksmes aviolīnija. Tikpat kā braukt autobusā. — Viņš atgrūda matus no sejas. — Es
domāju īstu lidmašīnu. Kurā var sajust katru pilota kustību.
Es paraustīju plecus.
— Nu, liekas, šī būs tava pirmā īstā izdevība. — Edijs pasmīnēja mežonīgu, šķību smaidu un pacēla vēstuli. — Liekas, te viss ir tīrs.
Maiks iesvilpās, un Ralfs nosēcās.
Džoels smaidīja.
— Sešas biļetes! — Maiks teica, vēlreiz nosvilpies. — Es, Ralfs, Lisa, Rikijs…
Trakā Edija seja dusmās saviebās. — Neaizmirsti Džoelu!
Džoels smaidīja.
— Protams, neaizmirsīšu. Protams! — Maiks ātri piemetināja.
Trakais Edijs nomierinājās.
— Vai jūs varētu mums nolasīt to vēstuli? — Ralfs jautāja.
Trakais Edijs gandrīz jau sāka lasīt, bet aprāvās,, negribēdams izrādīt pārāk lielu ieinteresētību. Viņš pagrūda vēstuli uz manu pusi.
Es nokremšļojos un sāku lasīt:
— "Godātais Kida kungs! Mēs priecājamies, ka jūsu dati tik precīzi atbilst mūsu prasībām. Jums ir arī labas rekomendācijas. Aploksnē Jūs atradīsiet nepieciešamos dokumentus Jūsu grupas lidojumam. Kankunā Jūs sagaidīs. Ar cieņu — senjors Kastiljo."
Kad beidzu lasīt, iestājās klusums.
— Tad tā tas ir? — teica Ralfs.
— Tā ir, — es atbildēju. — Nekādas atpakaļadreses. Nekāda telefona.
Ralfs neatlaidās: — Vai tiešām nekas nav teikts par to, ko viņi gaida no Džoela? Un kādēļ viņam jāved līdzi vēl pieci cilvēki?
Džoels smaidīja.
Es novaidējos. — Ralf, — es teicu, — tu taču neņem to nopietni? Tā vēstule ir acīm redzama kļūda! Ko gan kāds var gribēt no mūsu Džoela? Viņš tikko pabeidza sagatavošanas klasi!
Trakais Edijs nogrozīja galvu. — Kāds taču ir izdevis par šīm biļetēm lielu naudu. Viņi noteikti uzticas Džoelam.
— Neaptverami! — es teicu. — Te kaut kas ir sajaukts. Kaut kur jābūt otram Džoelam Kidam, kādam pieaugušajam, kas gaida šo vēstuli.
Beidzot atkal ierunājās Maiks. — Kas par to? Aizlidosim un noskaidrosim! Es, Ralfs, Lisa un… — viņš nobeidza ar uzsvaru, — un mēs noteikti paņemsim līdzi Džoelu.
— Nē, nē, nē! — es sacīju. — Tas ir trakums! Neviens nekad tā nesūta biļetes pilnīgi svešam cilvēkam, it īpaši sešgadīgam bērnam. Es nevēlos būt klāt tajā bridi, kad viņi uzzinās, ka neīstais Džoels Kids veltīgi izlietojis sešas dārgas aviobiļetes.
— Jā, jā, jā! — teica Maiks. — Ko gan viņi var mums padarīt? Nošaut, vai?
Es neuztraucos. Jo zināju, kas mūs atturēs no jebkādas Meksikas. Un es to pateicu Maikam pašapmierinātā pārliecībā. — Pat ja šis biļetes tiešām būtu domātas Džoelam, mūsu vecāki miljons gadu neļaus mums braukt uz Meksiku.
— Vai jūs tiešām sūtāt mūs uz Meksiku kopā ar Veco Indiju Bagzbiju? — es aizrīdamies jautāju nākamajā ritā pie brokastgalda. — Pilnīgi neaptverami!
— Nevis ar Veco Lēdiju Bagzbiju, — mamma izlaboja, — bet ar Bagzbijas jaunkundzi.
Tētis tikai pasmaidīja par manu pārsteigumu.
— Kas te tik neaptverams? Meksika? Vai varbūt Vecā Lēdija… hm… Etele Bagzbija?
