— Kā viens, tā otrs, — es atteicu. — Viņa jau bija piedzimusi, pirms izgudroja lidmašīnu. Un mums nav ne jausmas, kas mūs gaida Kankunā. Un ko viņi sacīs, kad ieraudzīs nepareizo Džoelu Kidu ar visu kompāniju.
Tētis veltīja savu smaidu mammai. — Stefānij, paskaties uz tā nabaga zēna sarkano ģīmi! Varētu nodomāt, ka viņš nav teicis Maikam Endijūsam — drīzāk govis sāks lidot, nekā vecāki kļūs — kā nu tur bija? — tik dulli, lai ļautu mums doties uz Meksiku.
To es tiešām tiku sacijis. Piedevām vēl apsolījis Maikam, ka visu atlikušo vasaru cirpšu viņa mauriņu, ja mēs tomēr aizbrauktu.
— Maiks Endrjūss? — es blefoju. — Tāds kā pazīstams vārds…
— Tā varētu būt, — teica tētis. — Tas ir viņš, kurš vakar pavadīja divas stundas pie Eteles Bagzbijas.
Es saviebos. Ja reiz viņš ko ieņēmis galvā…
— Tieši Maiks pārliecināja veco kundzi, ka viņa esot vēl pietiekami jauna, lai neatteiktos no tāda piedzīvojuma.
Vecā Lēdija Bagzbija ir pietiekami veca, lai būtu mana tēta vecāmāte.
— Un tieši Maiks pārliecināja viņu, lai viņa ir jūsu pavadone. It sevišķi tāpēc, ka viņa ir vienīgais pieaugušais cilvēks, kas tik īsā laikā var sagatavoties ceļam.
Beidzot es atguvu runasspējas. — Tas ir tāpēc, ka viņa ir pārāk veca, lai strādātu.
Mamma uzsmaidīja man savu maigāko mātes smaidu. Parasti tas vienmēr beidzas ar nepatikšanām.
— Rikij, — viņa sacīja, — mēs, visi vecāki, vakar vēlu vakarā sanācām kopā. Bijām ar tevi vienisprātis. Tas ir traki. Un tomēr…
Viņa ar žestu apstādināja jebkādus iebildumus, ko es varētu izteikt. Es aizvēru muti.
— Pirmkārt, — viņa turpināja, pacēlusi gaisā rādītājpirkstu, — tā kā izlidošana paredzēta rit, mums nav laika sameklēt īsto Džoelu Kidu un atdot viņam biļetes. — Viņa iztaisnoja otru pirkstu, lai norādītu, kas ir "otrkārt".
— Otrkārt, mums nav nekādu iespēju dabūt rokā senjoru Kastiljo, kas parakstījis vēstuli. Nav atpakaļadreses. Nav telefona. Nekādi nav iespējams paziņot viņam par šo kļūdu pirms lidmašīnas atiidošanas.
Tad pacēlās trešais pirksts. — Bet biļetes ir derīgas. Tās nevar nodot atpakaļ. Ja jūs, zēni, tās neizmantosiet, biļetes ies zudumā.
Interesanti! Dziļā naktī, kad tu, cilvēks, blenz griestos un sapņo skaistus nomoda sapņus, daudz kas liekas iespējams. Piemēram, tas, ka mēs varbūt ierodamies Meksikā un atklājam — senjors Kastiljo ir ļaundaris, dumpinieku vadonis, bet mēs viņu pieveicam un kļūstam varoņi. Tādā garā.
Taču gaišā dienas laikā realitāte ņem virsroku.
Realitāte saka tev, ka bariņš zēnu nekad nespēs uzvarēt pieaugušus rīkļurāvējus, kas bruņojušies ar mašīnpistolēm un rokasgranātām. Realitāte liek atcerēties, ka Meksika ir tūkstošiem jūdžu tālu un ļaudis tur nesaprot angļu valodu, turklāt tu nevari atskriet pāris kvartālu līdz mājām, ja draud' nepatikšanas.
Otra lieta, kas man piepeši pielēca, kad mamma beidza runāt» bija tas, cik ļoti mēs paļaujamieš uz to, lai vecāki uzstāda noteikumus. Un varbūt lai pasaka "nē".
Es gribēju teikt — mēs vienmēr viņiem visu ko ■lūdzam, pat ja zinām, ka tas mums nenāktu par labu. Piemēram, es vienmēr lūdzu, vai drīkst pabraukties ar mašīnu. Naktīs es sapņoju, cik forši būtu ierasties skolā, sēžot pie auto stūres, un pavi- zināt visus draugus pa galveno ielu. Bet, ja mamma vai tētis beidzot piekāptos un iedotu man mašīnas atslēgas, es, iespējams, sāktu domāt par pašu galveno. Piemēram, par to, ka īstenībā nekad neesmu vadījis mašīnu. Vai to, ka es varētu izraisīt satiksmes negadījumu.
Vārdu sakot, mēs vienmēr prasām visu, ko mums iegribas, paļaudamies, ka vecāki mums to aizliegs, ja tā būs pareizāk. Bet tieši šobrīd neviens neko neaizliedza.
Tā nu tas bija — pēc tam, kad kopš paša vēstules saņemšanas brīža biju nemitīgi dusmojies uz vecākiem par to, ka viņi neatļaus mums šo lielisko dēku, es pēkšņi aptvēru, ka Meksika nebūt nav mans sapnis. Tikai tāpēc, ka mamma un tētis teica, ka pēc divdesmit četrām stundām būsim jau ceļā.
— Bet… bet… tas ir ārprāts! — Es sapratu, ka pats runāju tieši to, ko biju domājis dzirdēt no vecākiem. — Biļetes ir no pilnigi sveša cilvēka! Mēs nezinām, kas ir istais Džoels Kids, ar ko viņš nodarbojas, ko no viņa un viņa biedriem gaida senjors Kastiljo. Un jūs ņemat un sūtāt vecu večiņu un bariņu sīko uz Centrālamerikas džungļiem, lai tie visu uzzinātu uz vietas!
— Uz Meksikas dienvidaustrumu daļu, — sacīja tētis, — precīzāk, uz Jukatanas pussalu.
Viņš māksloti pasmaidīja, lai parādītu, ka apzinās, cik ļoti tas mani tracina.
— Senjors Kastiljo varbūt ir… ir dumpinieku vadonis!
— Dēls, tā nav tā valsts, ko tu domā, — teica tētis. — Meksikā politiskais stāvoklis ir ļoti stabils.
