— Protams, nav. — Saviebu seju smaidā. —Tas būs kolosāli: ņemt līdzi meiteni, kas var mūs pārspēt beisbolā un matemātikā arī. Vienkārši kolosāli!
* * *
Ja salidzina dinozaurizraktenigu kadiljaku ar reaktīvo Boeing 727 telpas ziņā, kāda atvēlēta pasažierim, lai izstieptu kājas, boings liekas kā maizes kaste. Toties tas ir ātrāks. Galu galā, lai nokļūtu līdz lidostai, mēs bijām izcietuši trīs stundu nepārtrauktu signalizēšanu no aizmugures, kamēr Vecā Lēdija Bagzbija un kadiljaks majestātiski nopeldēja deviņdesmit jūdzes pa šoseju mazliet lielākā ātrumā nekā bruņurupucis. Šis 727 vismaz veiks divtūkstoš jūdzes gandrīz tikpat ilgā laikā.
Mēs bijām paēduši lidmašīnā pasniegtās brokastis. Maiks — otrā pusē Ralfam, kurš sēdēja man blakus pa labi un bija jau izlasījis pusi no grāmatas par Meksiku (viņš bija sācis to lasīt, tikko mēs pacēlāmies gaisā), — Maiks bija atcerējies pieklājību un nelūdza stjuartei atdot viņam citu pasažieru neaizskartos saldēdienus.
Lisa, Džoels un Vecā Lēdija Bagzbija sēdēja aiz mums.
Pacelšanās noritēja gludi — un paldies Dievam, jo Maiks pirms tam bija pusstundu vārījies par lidmašīnu avāriju statistiku; to viņš darīja, lai nobaidītu Ralfu, un tas lika Ralfam trīs reizes rikšot uz tualeti, vēl pirms lidmašina sāka ieskrieties.
Un tagad, pēc divarpus stundu lidojuma, man uz ceļiem bija izklāta karte.
Paskatoties pa iluminatoru kreisajā pusē, es varēju redzēt tālu apakšā Meksikas līča mirdzošo zilumu. Mēs lidojām tieši uz dienvidiem un kuru katru brīdi varējām būt virs Jukatanas pussalas ziemeļgala.
Kartē bija redzams, ka Amerikas Savienotās Valstis un Meksika veido ap Meksikas līci izliekumu, līdzīgu "C" burtam, ko var iztaisīt, saliecot rādītājpirkstu un īkšķi. Un, ja rādītājpirksts būtu Florida, kas liecas lejup pret īkšķa galu, tad Jukatanas pussala būtu āugšupvērstais īkšķis. Kankuna kā mazs punktiņš atradās īkšķa galiņa dienvidaustrumu pusē, kur Kārību jūra saplūst ar Atlantijas okeānu.
Domājot par nākotni, nezināju, vai man diet aiz satraukuma vai ari bailēs vaidēt.
Meksika… Dziļi džungļos sen zudušas civilizācijas… Tirgus laukumu kņada… Noslēpumi un piedzīvojumi…
Vai varbūt visa tā vietā — cietums.
Mēģināju iedomāties sevi senjora Kastiljo lomā. Iztērējušam tik daudz naudas par biļetēm, ieraudzīt no lidmašīnas izkāpjam jocīgu vecu tanti tropu cepurē kopā ar pieciem sīkajiem. Varbūt viņa pirmā vēlēšanās būs — saukt pec policijas. Un Maiks Endrjūss zināja daudzus nostāstus par to, kā amerikāņu tūristi pavadījuši garus gadus Meksikas cietumu kamerās, kur redzējuši daudz prusaku, bet neviena advokāta.
Ko tad, ja senjors Kastiljo nesaprot angliski? Kā mēs tādā gadījumā spēsim izskaidrot viņa kļūdīšanos? Kā Vecā Lēdija Bagzbija mācēs pateikt, ka, pēc viņas domām, būtu godīgi atmaksāt viņam pusi no biļešu cenas? Un kā…
— Beidz uztraukties, Rikij!
Pārsteigumā atsitu ceļus pret brokastu paplāti.
— Vai nervozē? — Lisa turpināja, pārkārusi galvu no aizmugures pār mana sēdekļa atzveltni.
Paslēpu seju rokās. Kā gan viņa spēj lasīt manas domas?
— Ļoti vienkārši, — viņa atbildēja, — tu vienmēr uztraucies ari mūsu pārējo vietā.
— Bet es nemaz nejautāju, kā tu spēj lasīt… ak, sīkums!
Viņa paglaudīja man galvu. — Kas gan slikts var notikt? Mēs nolaidīsimies. Etele samaksās naudu senjoram Kastiljo, un mēs uzzināsim, kādēļ Džoels saņēma biļetes. Tad mēs priecīgi pavadīsim tur atlikušās dienas.
Etele?
— Mēs esam draudzenes, — Lisa paskaidroja, kā atbildot manām domām.
— Beidz! — es sacīju. — Lūdzu, beidz! Pārstāj uzminēt, par ko es domāju. Nesaki man, par ko vēl es varētu uztraukties. Tas viss liekas tik dīvaini.
— Cilvēku upurēšana, — teica Ralfs, nepaceļot degunu no grāmatas.
' — Ko?
— Upurēšana. Te tā sacīts. Maiju cilts indiāņi, kas dzīvoja Jukatanas pussalā pirms daudziem gadsimtiem, cēla milzīgas piramīdas un centās nodrošināt tabu ražu, upurējot dieviem jaunas meitenes. Klīst baumas, ka skaidrās naktīs joprojām varot dzirdēt viņu kliedzienu atbalsis. Citi uzskata, ka tie ir jaguāru brēcieni, kad tie naktī dodas medībās.
Varat būt droši — Ralfs nekad nenobisies, lasīdams par baismīgām lietām grāmatās. — Brīnišķīgi! — es teicu.
Neesmu pārliecināts pār to, ka viņš vai arī Lisa to sadzirdēja. Biju atkal aizsedzis seju ar rokām.
Kad lidmašīna nolaidās Kankunas lidostā, man vairs nebija jāraizējas par to, lai Džoels nenozūd, kā viņš mēdz darīt visnepiemērotākajos brīžos.
Toties es ļoti raizējos par to, ka viņu arestēs.
— Kungs, viņam ir tikai seši gadi! — es protestēju muitas nodalījumā. — Ņemiet labāk mani!
— Seši būt pietiekoši vecs, lai būt mūlis, — muitnieks ar krietnu akcentu noburkšķēja kuplajās ūsās. Viņa blāvi zilajam formas tērpam spiedās cauri lieli sviedru plankumi.
— Mūlis? Mūlis? — Viss likās tik neizprotams.
Pagriezos, lai meklētu palīdzību pie pārējiem,
kas vēl atradās garajā rindā aiz manis. Viņi likās tikpat pārbijušies kā es.
Kad atkal paskatījos uz priekšu, vēl viens muitnieks bija sagrābis Džoelu aiz pleca.
— Ei! — es iekliedzos. — Jums nav tiesību ta darīt!
