Beidzot mani izglāba mamma. — Rikij, — viņa sacīja, — es aizmirsu pieminēt, kas ir ceturtkārt, piektkārt un sestkārt. Tā kā Etele Bagzbija var to atļauties un ir nolēmusi, ka vēlas izklaidēties, viņa grib atmaksāt senjoram Kastiljo pusi no jūsu biļešu cenas, kad jūs turp aizbrauksiet. Galu galā tā nav mūsu vaina, ka vēstulei bija nepareiza adrese. Tādējādi senjors Kastiljo uzzinās, kāpēc nav ieradies īstais Džoels Kids, un mēs uzzināsim, kā viņš dabūjis mūsu adresi. Tā senjors Kastiljo vismaz nezaudēs pilnīgi visu naudu, ko izdevis par biļetēm.
Te iejaucās tētis. — Un vēl mēs, vecāki, bijām vienisprātis, ka Etelei tas būs īsti piemēroti. Viņa dzīvo vientuļi un tiešām priecāsies par šo piedzīvojumu.
Brīnišķīgi! Ceru, ka viņa negribēs, lai mēs reizē ar viņu guļam pusdienlaiku.
Atjēdzu, ka mamma un tētis skatās uz mani.
— Un sestkārt? — es vaicāju.
— Jā. — Viņi abi pasmīnēja. — Sestkārt!
— Mums, vecākiem, ari nenāktu par ļaunu mazs atvaļinājums, — sacīja tētis. Mamma piekrītoši nopūtās. — Iedomājies vien to laimi! Pirmās desmit vasaras brīvlaika dienas bez raizēm par to, kādas ziepes tu Un Maiks, un Ralfs varat sastrādāt Džeimsvilā.
Saderam, ka Indiānas Džounss ne reizi nesāka savus piedzīvojumu braucienus džungļos, mājas priekšā gaidīdams mūžvecu kadiljaku, kas velkas pa ielu tik lēni, ka divi suņi, dzenoties viens otram pakaļ, divas reizes paskrien tam garām.
Tieši to es teicu Maikam un Ralfam. Viņi piekrītoši nopūtās.
Beidzot izbalējušais zilais grausts no mašīnas bija jau tik tuvu, ka varējām redzēt Lēdiju Bagzbiju lūkojamies caur milzīgā stūres rata spieķiem.
— Vai tiešām es redzu to, ko redzu?… — Maiks nočukstēja.
— Tropu cepure! — apstiprināja Ralfs.
Es ari to redzēju. Apaļās cepures mala pieskārās stūres augšai, vecajai kundzei mēģinot caur spieķiem kaut ko saredzēt. Galu galā mašīna nodrebot apstājās mūsu priekšā.
— Džoel! — es kliedzu. Kur viņš pazudis? — Džoooeeelll, mēs esam…
Viņš pieskārās man pie pleca. Kad biju atkal ūz zemes, Džoels skatījās manī tik sērīgi, it kā brīnītos, kā esmu varējis maldīgi nodomāt, ka viņa te nav.
Par atbildi nozibināju acis, tad ievēroju kompasu, kas bija nevērīgi iebāzts viņa krūšu kabatā.
— Džoel, kur tu to dabūji?
— No Edija kunga.
— Es to paņemšu pie sevis, — es paziņoju. — Tu to pazaudēsi.
Pastiepu roku, un viņš atdeva man kompasu nevilcinoties.
— Saņemsi atpakaļ ceļojuma beigās, — es noteicu.
— Labrīt, kareivji! — Vecā Lēdija Bagzbija iesaucās, pūlēdamās atvērt mašīnas durvis.
Kādreiz viņa bija pilsētā pazīstama īgņa. Tad atrisinājās kāds gadu desmitiem ildzis ar viņas tēvu saistīts noslēpums — toreiz, kad notika Pārkstrītas dārgumu meklējumi — un viņa kļuva mazāk īgna, sevišķi prefcbērniem.
— Labrīt! — mēs atsaucāmies. Maiks aizdrāzās pie mašīnas durvīm un palīdzēja viņai izkāpt.
Vecās Lēdijas Bagzbijas kājas ar skaļu knakšķi atsitās pret asfaltu, un, kad viņā apgāja apkārt mašīnas priekšgalam, lai apskatītu mūs un mūsu bagāžu, mēs sapratām dīvainā trokšņa cēloni.
Bija nozudusi parastā garā, melnā kleita, ko viņa vienmēr valkāja pilsētā. Bija nozudušas garlaicīgās melnās zempapēžu kurpes.
To vietā viņai kājās bija tūristu zābaki — gandrīz līdz ceļiem — un tajos cieši sabāztas… zilas džīnas? Virs zilajām dzinām viņai bija vaļīgs sarkans svīteris, pieskaņots viņas… lūpukrāsai?
Droši vien vecā kundze ievēroja, ka esmu satriekts, jo pieglauda sirmu matu šķipsnu, kas bija izlīdusi no tropu cepures, un plati pasmaidīja.
— Kā jums patīk mana jaunā "es"? — Viņa iesmējās. — Jūtos par divdesmit gadiem jaunāka.
— Ū! — Ralfs izgrūda, stāvot man blakus.
— Jūs izskatāties kā divdesmitgadīga… Iebikstīju viņam ar elkoni, lai apklust. Esmu
ievērojis, ka sievietes reizēm aizvainojas, ja jūs piekrītat viņu izteikumiem attiecībā uz viņu vecumu vai svaru.
— Jūs izskatāties gatava uz visu, — es teicu. Un tā arī bija. Ar smaidā piesārtušu seju un
tropu cepures malas ēnā atmaigušām krunkām Indija Bagzbija vairs neizskatījās tik sažuvusi, kā mēs vienmēr tikām uzskatījuši. Viņas garais, kaulainais deguns vairs nelikās tik ass un melnās, caururbjošās acis — tik loti līdzīgas ērgja acīm. Viņa izskatījās tik jauki, ka tobrīd es biju gatavs ar prieku sagaidīt nākotni.
— Kraujieties mašīnā, — viņa paziņoja, — citādi Lisa nodomās, ka esam viņu aizmirsuši.
— Lisa? — es nopīkstēju.
Maiks ieklepojās. — Vai tad es būtu aizmirsis tev pateikt, ka Lisa arī brauc?
— Tas laikam būs izgājis tev no prāta, Maik, — es atcirtu ar niknu skatienu.
— Ak… Nu, ir taču sešas biļetes, un… Ķēros pie skaitļošanas. Es. Džoels. Maiks.
Ralfs. Vecā Indija Bagzbija. Un Lisa Higinsa.
— Bez tam es ari gribēju līdzi kādu sievieša cilvēku, — Vecā Lēdija Bagzbija pabeidza Maika vietā. — Viss notika tik ātri, ka es nevarēju paaicināt nevienu no savām draudzenēm.
— Ko tu labāk gribētu, — čukstēja Maiks,
— kādu no viņas vecajām draudzenēm vai Lisu?
Es vēl mēģināju izšķirties, bet vecā Lēdija Bagzbija izjauca manu domu gaitu. — Ceru, ka tev nav iebildumu, Rikij?
