Polozovs neredzēja, ka tobrīd pa klinšu izciļņiem augšup rāpās liels, pinkains suns. To neredzēja arī Dorochovs, kas paslīdēja uz akmens un nokrita. Tāpat arī neviens neredzēja, ka Džulbarss, uz klinšu laukumiņa apstājies, dažus mirkļus vēroja, kā no bikforda auklas uz visām pusēm šķīda dzirksteļu kūļi, tad apostīja piesieto virvi un ar joni nolēca lejā, ūdenī.
Pēc divām trim sekundēm atskanēja sprādziens.
Spēcīgs gaisa vilnis panāca Polozovu krastā, ietrieca ūdenī, un viņš ar visu galvu diezgan dziļi iegrima.
Iespējams, ka tieši šis apstāklis paglāba profesoru no akmeņu krusas, kas nobira no augšas. Tomēr viens akmens paguva viņam stipri iebelzt pa labo plecu.
Ķepurodamies aukstajā ūdenī, Polozovs juta asas sāpes. Labā roka bija cietusi, vajadzēja darboties ar kreiso vien.
Vecajam, pieredzējušajam ceļotājam, kāds bija profesors Polozovs, kas savā mūžā bija slīcis ne vienu vien reizi, stāvoklis sākumā nelikās tik ļauns. Bet jau pēc īsa brīža viņš saprata, ka spēki to atstāj.
— Palīgā … — Polozovs nogārdza un pagāja zem ūdens.
Vēl dažas reizes profesoram izdevās izcelt galvu virs ūdens,
bet viņš jau skaidri saprata, ka tas nebūs vairs ilgi.
Nekustīgā roka, kā arī apģērbs un smagie ceļa zābaki, kavēja peldēt uz krastu. Straume nesa viņu arvien tālāk un tālāk.
Šajā mirklī viņš pavisam skaidri sajuta, ka kāds dzīvnieks no mugurpuses ar zobiem ieķeras viņam slimajā plecā. Polozovs centās ar kreiso roku iesist ienaidniekam, bet vairs nevarēja.
Aiz sāpēm iekliedzies, viņš zaudēja samaņu.
Radiosakariem noteiktais laiks jau sen bija garām.
Ļuda teltī sēdēja viena. Viņa arvien vēl uzmanīgi ieklausījās radioaustiņās, retumis pagrozīdama radioraidītāja uzskaņojamās pogas. Ik pēc brīža viņa vienmuļā un mazliet satrauktā balsī atkārtoja:
— «Amfibija» … Šeit «Tuksnesis» … «Amfibija» … Šeit «Tuksnesis» .. .
Telti ienāca Afanasijs Kondratjevičs.
— Nekrietnība!—viņš teica, pienākdams pie radistes.
— Kas noticis? — Ļuda, galvu nepaceldama, vaicāja.
— Nu redzat… suns pazudis … Gluži kā zemē ielīdis. Laikam aizskrējis pakaļ mašīnai.. . Nav nekur! Tā arī pasakiet Kostjam.
— Nav kam pateikt, Afanasij Kondratjcvič. Nu jau stunda pagājusi, kopš Kostja neatbild.
— Tad ta jauki! — mechaniķis norūca.
— Kad jūs suni redzējāt pēdējo reizi?
— Jā, godīgi sakot, kopš mašina aizbraukusi, es viņu neesmu nemaz redzējis. Biedrs Utočkins teica, ka esot ieslēdzis viņu trešajā teltī. Kad mašina bija prom, es gāju turp — nav … Nu, nodomāju, skraida kaut kur …
Afanasijs Kondratjevičs vēl brīdi pastāvēja pie raidītāja, smagi pūzdams un mīņādamies no vienas kājas uz otru, tad lēni devās uz izeju.
— F.s nu nezinu … — viņš vilcinādamies teica. — Būtu jāpasaka Marijai Ivanovnai … Kad es gulēju smiltīs līdzās urbumam, tad… iespējams, ka man izlikās… ar vārdu sakot,
pazemē bija dzirdams it kā sprādziens . . .
*
Viss notikušais bija gluži neticams, un Dorochovam negribējās ticēt.
Jau vairākkārt viņš bija piegājis pie radioraidītāja, lai par nelaimi paziņotu uz virszemi, bet roka, pacēlusies, lai ieslēgtu aparatu, noslīga lejā pati no sevis.
Kostja Utočkins bija pazudis bez pēdām.
Saliekamā gultā, kas bija novietota gar kabīnes sienu, ar pārsietu plecu gulēja profesors Polozovs.
— Es atceros, — viņš ar pūlēm runāja, — ka man uzbruka kāda liela zivs vai dzīvnieks. Līdz pat šim brīdim skaidri jūtu, kā tas mani sagrāba aiz slimā pleca. Tas ir neticami! Atzīstiet pats… Jo lielas zivis vai dzīvnieki apakšzemes ezeros nav sastopami . ..
— LJn dīvains ir arī tas apstāklis, — Dorochovs domīgi teica, — ka es jūs atradu krastā diezgan tālu no tās vietas, kur agrāk bija ūdens .. . Vai neatceraties, varbūt rāpojāt pats?
— Tas nevar būt. Cilvēks, kas zaudējis samaņu, kā zināms, nekustas.
— Dīvaini . ..
— Ļoti dīvaini…
Dorochovs atkal izgāja uz platformiņas.
Pēc sprādziena grote bija stipri pārmainījusies. Milzu ezers bija pārvērties par mazu lāmiņu. Nebija vairs ūdens trokšņa. Nogruvušo akmeņu masa aizsprostoja caurumu, pa kuru grotē bija plūdis ūdens.
Taisnība, zem lielā spiediena tas arvien vēl šļācās pa klinšu spraugām garās, fontanveidīgās strūklās, bet ieplūstošā ūdens kopējais daudzums bija niecīgs. Kostjas darbs nebija veltīgs. Tagad profesors ērti varēja izpētīt apakšzemes ejas un spraugas, jo tās vairs neatradās zem ūdens.
Jau divas reizes Dorochovs bija pārlūkojis sprādziena vietu, bet Kostjas ķermeni viņam neizdevās atrast.
Stāvot uz platformiņas, Dorochovarn rīklē spiedās rūgts kamols. Ātri mainīdamās, atmiņā aizslīdēja ainas par mechaniķi, par labo un iejūtīgo biedru, ar kuru Dorochovs nešķirami bija nostrādājis kopā jau daudzus gadus.
— Meklēt, meklēt vēl. Meklēt, kamēr atradīsies ķermenis. Un ja nu Kostja dzīvs! — inženieris klusi čukstēja, žņaudzīdams dūres.
Pēkšņi Dorochovs sastinga. Viņam šķita . . . Tomēr nē, tas nevarēja būt. ..
Inženieris nokāpa kabinē.
— Kā ir? — nobažījies apvaicājās Polozovs, paceldamies gultā pussēdus.
Inženieris neko neatbildēja. Viņš gausi noslīdēja sēdeklī.
