Kostja sagatavoja virvi ar cilpu un atvēzējies veikli uzmeta to uz vienu no izciļņiem. Augšā rāpties bija viegli. Taisnība, šļakatām apslacītās sienas bija ļoti glumas, bet Kostja, labi trenējies sportists, viiegli pārvarēja visas grūtības.
Nu jau viņš stāv uz diezgan ērta laukumiņa. Tālāk kāpt nebija nozīmes. Tieši šajā vietā var uzstādīt kasti ar tolu. Laukumiņam līdzās atrodas akmens bluķa tievā apakšdaļa, tas gandrīz vai gatavs pats nobrukt zemē.
Bez mazākās steigas, dziesmiņu svilpodams, Kostja sāka sakārtot kasti.
Atpakaļ Kostja nolēma nošļūkt pa virvi. Kad viņš, ar rokām tverot slapjo virvi, jau laidās lejup, virs viņa galvas kā benga- liska uguns/pašķīda violeti sarkanas dzirksteles — dega bikforda aukla.
Kostja bija aprēķinājis auklas degšanas laiku ar lielu uzviju. Viņš lieliski pagūs nolaisties, aiziet līdz rnašinai un noslēpties tās bruņotajā ķermenī. Bet tomēr nebija visai patīkami atrasties tik tuvu sprāgstvielai, uz kuru, kaut arī lēni, virzījās uguns, un Kostja nolēma pasteigties.
Izrādījās, ka nolaišanos stipri kavē akmens izciļņi. Svārstoties virve arvien berzās gar tiem un beidzot iesprūda kādā plaisā.
Kostja ieraudzīja, ka karājas virs pašas mutuļojošās straumes.
Viņš mēģināja iešūpoties, bet iznāca vēl sliktāk. Virve iesprūda citā vietā starp diviem izciļņiem.
Vienīgā izeja — vēlreiz uzrāpties augšā …
Kostja uzmanīgi paraudzījās apkārt un sāka ar rokām vilkties augšup.
It kā brīdinot par draudošajām briesmām, pār Kostjas galvu, kas tuvojās sprāgstvielai, negaidīti nolija sarkanu dzirksteļu lietus.
Profesors Polozovs un inženieris Dorochovs sēdēja pie izvelkamā galda un vērīgi pētīja karti.
— Patlaban mēs atrodamies šeit, — Polozovs teica, rādīdams ar zīmuli. — Ātri esam braukuši. Tas jau ir zem tuksneša teritorijas.
— Ja vēl mazliet pārlabotu aizsargrežģi dzenskrūvei, tad mašina pa ūdeni kustētos vēl ātrāk, — sacīja inženieris.
— Nav vajadzīgs… Nav vajadzīgs neko mainīt jūsu rnašinai. Tā darbojas lieliski … Interesanti, kur gan ūdens aiziet tālāk? … Lūk, skatieties: tā ir pazemes ejas schema, ko es sastādīju, pamatojoties uz novērojumiem un mērījumiem., kas iegūti ceļā. Var domāt, ka tālāk . . .
Profesors nepabeidza teikumu. Bija dzirdama dīvaina skaņa, kas izklausījās pēc čapstināšanas.
— Kas tas? — satraukti ieteicās profesors, pieiedams pie lūkas.
— Varbūt kāds mastodonts klaiņo pa alu?
— Nekādu mastodontu te nevar būt… Vajag taču kaut vai mazliet interesēties par zooloģiju un ģeoloģiju, Andrej Leoni- dovič! — profesors aizkaitināts sacīja.
— Jūs jau arī neinteresējaties par manu aizsargrežģi skrūvei …
— Un ļoti slikti… ļoti slikti. Atzīstos, ka tas ir slikti… Vajag izkāpt ārā un paskatīties. Visas šīs noslēpumainas skaņas •sāk mani kaitināt…
Pēc brīža viņi jau stāvēja uz mašinas plakanās platformiņas. Tomum visrūpīgākai apskatei nebija panākumu. Tuvumā neviena nebija.
- Kāpēc Kos'tjas vēl līdz šim nav? — Dorochovs nobažījies vaicaja, lūkodamies tālumā uz mutuļojošo straumi. — Zel, ka es ļāvos pierunāties un negāju viņam līdzi.
— Bet viņš taču ir pieredzējis spridzinātājs?
— Pieredzējis gan. Tomēr . ..
— Kas par «tomēr»?
— Daudz kas var atgadīties!
— Jā . . . protams … — domīgi noteica Polozovs. — Vai zināt, Andrej Leonidovič? Es tomēr iešu un paraudzīšos.
— Tagad tas ir bīstami. Pamēģināsim labāk pasaukt…
— Ko-o-o-o-ostja-ā! — Dorochovs sauca.
Viņam atbildēja neparasti dobja un ilga atbalss; spriežot pēc. ilguma, tāda iespējama tikai milzīgā klinšainā pazemē.
— Ko-o-ostja-a-ā! — Dorochovs trauksmīgi atkārtoja.
Atbildes arvien vēl nebija. Bet pēc mirkļa gluži skaidri atskanēja žēlam kaucienam līdzīga skaņa.
— Atkal… Vai dzirdat? … — Polozovs kļuva nemierīgs.
Ja cilvēki šobrīd atrastos nevis uz platformiņas, bet mašinas kabinē, tad viņi ievērotu dīvainu ainu. Vienā no kabines mazajām nodaļām bez redzama iemesla sakustējās kāda kaste. Kastes vāks, uz kura bija sagāzti dažādi priekšmeti, pats centās pacelties.
Bet cilvēki, kas turpināja saukt Kostju, neko no tā neredzēja. Viņi neredzēja arī, ka no kastes ar pūlēm izrāpās suns, kas pēc kliedziena noskaņas bija nojautis, ka viņa saimniekam draud briesmas.
Suns žigli apošņāja telpu, izlēca pa lūku un, galvu nokāris, aizsteidzās pa Kostjas pēdām.
— Viņu nevajadzēja sūtīt vienu. Es esmu vainīgs, — uzbudināts sacīja Dorochovs, nokāpdams pa kāpnītēm.
Viņam pakaļ, steidzīgi tipinādams pa kāpnēm, sekoja vecais profesors.
Viens otru pamākdami, viņi, cik jaudas, skrēja uz to vielu, no kurienes plūda ūdens.
Bet tad Dorochovs apstājās un sagrāba Polozovu aiz piedurknes.
— Skatieties! — Dorochovs izbailēs čukstēja, — deg bikforda aukla .. .
Dažus mirkļus abi stāvēja šaubīdamies. Tad profesors, ne vārda nebilzdams, pēkšņi sakustējās un metās skriet uz krāču pusi.
— Sprādziens! . .. Būs sprādziens! Kuru katru mirkli! Stājieties! …— Dorochovs kliedza, pūlēdamies profesoru panākt.
Bet profesors, lēkdams no akmens uz akmeni, ātri traucās uz priekšu.
— Kostja! … Kostja! .. . Kostja! … — viņš aizelsdamies sauca, cenšoties pārkliegt ūdens šalkoņu.
