— Tiem vajadzētu lieliski iet cauri, — Dorochovs sacīja, it kā taisnodamies profesora priekšā. — Mums mašina tam nolūkam speciāli iekārtots garo viļņu raidītājs.
Tas nav labi … —vārdus stiepdams, noteica Polozovs.
Vai tas, ka mums ir garo viļņu raidītājs?
Nē taču — tas, ka nav sakaru … Tie nav joki, Andrej Leonidovič.
Arī Dorochovam un Kostjam joki nenāca prātā. Strādāt bez
sakariem ar virszemi bija ļoti bīstami.
*
Lielus gabalus izbraukāja mašina, dārdinādama savas tērauda kāpurķedes pa bezgalīgajiem apakšzemes tuneļiem un grotēm. Tā brauca gan augšup, gan laidās lejā lielos dziļumos. Profesors rūpīgi uzmeta tuneļa eju un savienojumu plānu, cenzdamies atrast virzienu, kurp galu galā aiziet ūdens.
Mašina bija apstājusies diezgan plašā grotē.
Polozovs un Kostja kopā ar suni devās izlūkot platu sān- galeriju. Dorochovs palika pie mašinas, lai to apskatītu.
Iekams Kostja devās pa eju tālāk, viņš apstājās.
— Vai jums neliekas, ka amfibijas prožektors nespīd ar pilnu kvēli? — viņš profesoram vaicāja, norādot ar roku uz tālumā redzamo masinu.
— Iespējams … Liekas, jā … — profesors nomurmināja. — Lai gan tas varbūt tikai tāpēc tā izskatās, ka šeit ir zemi griesti.
Viņi pastāvēja īsu bridi, raudzīdamies gaismas staru kūlīti, kas aizstiepās pa pazemi, un devās tālāk.
Drīz vien Kostja ieraudzīja to, kas profesoram agrāk bija licies neatrisināma mīkla.
Priekšā atspīdēja zilganā gaisma.
Pētnieki pielika soli un pēc maza brītiņa iegāja jauna grotē.
Kad nodzēsa elektriskos lukturus, viņu priekša paveras krāšņs, feerisks skats.
Grotes sienas un griesti bija izvagoti smalkam dzīsliņām, kas izstaroja fosforescējošu mirdzumu, visa pazeme bija labi apgaismota bāli zilganā gaismā.
— Tas tik ir lieliski! — iesaucās Kostja. — Zēl, ka nepaņemu līdzi fotoaparatu.
— Patiešām … Ne tik daudz lieliski kā nesaprotami, — profesors norūca, tuvodamies sienai.
Viņš izvilka nazi un sāka atdrupināt gabaliņu mirdzošas vielas.
- Jūs taču redzat, ka tas nav fosfors! .. . Bet kas tad tas vardu būt? — Polozovs turpināja, aplūkodams luktura gaisma hallo gabaliņu, kas drupa rokās.
— Atgriezīsimies mašinā — izpētīsim. Ceļojuma ķīmiskā laboratorija mums ir, — Kostja teica.
— Protams, ka izpētīsim! Es tikai nezinu, vai ir vērts atgriezties tūlīt vai pabeigt nodomāto maršrutu . •..
Tika nolemts turpināt pazemes ejas pētīšanu.
— Manuprāt, te ir augstāka temperatūra nekā tajā vieta, kur stāv mašina … Man, piemēram, ir karsti, — Kostja ieminējās, kad viņi atradās jau labu gabalu tālāk no mirdzošās grotes.
Viņš gribēja vel kaut ko sacīt, bet pēkšņi apstājās.
— Paskatieties … — Kostja čukstēja, ar sava lukturīša gaismas staru rādīdams uz priekšu. — Kaut kas balts … Kustas un maina veidu … Kas tas varētu būt?
Ari profesors apstājās.
— Tvaiks, — viņš mierīgi noteica.
Pēkšņi Kostjam prātā pavīdēja neskaidras atmiņas. Nez kādēļ viņš iedomājās plaisu akmens drupās. Toreiz, vērodams aiz- lienam čūsku, viņš bija redzējis izgarojumu mutulīti, ļoti līdzīgu tam, kas patlaban pacēlās viņu priekšā.
— Bet varbūt viss izskaidrojams tā . .. Tas vēl ir maz izpētīts gadījums … — profesors bubināja.
Pēc īsa brīža viņi pienāca pie milzīgas plaisas, kas līču loču šķērsoja apakšzemes akmens grīdu. No tās vēlās biezi karsta tvaika mutuļi. Baltais tvaiku mākonis tikai daļēji izplatījās apakšā. Vairums tvaiku, ātri celdamies uz augšu, pazuda plašā, slīpā ejā.
— Te vēl claudz darba, Kostja, — Polozovs mierīgi teica. — Izskatās, ka liela daļa pazemes upes ūdens aizplūst uz vulkānisku ligzdu un tur pārvēršas tvaikos. Mums katrā ziņā jāizpētī, kur tvaiks paliek. Tagad man ir skaidrs, kāpēc dažreiz naktīs smiltis tuksnesī kļūst mitras… Vai saprotat? Cilvēki meklē ūdeni, bet tas līdz viņiem nonāk tikai tvaika veidā.
Kostja pastāstīja profesoram par tvaika mutulīti, ko redzējis iegruvumā netālu no ekspedicijas nometnes.
— Redziet nu! — iesaucās profesors. — Tā tas ir… Uz to vietu, kur patlaban atrodas izlūkotāju grupa, droši vien ved apakšzemes eja. Taš, protams, nenozīmē, ka viss tvaiks katrā ziņā aiziet uz turieni. Cik labi gan, ka mēs aizsprostojām ūdenim ceļu! Citādi grūti būtu bijis to visu izpētīt.
Apmierināti ar paveiktā gājiena rezultātiem, Polozovs un Kostja devās atpakaļ uz mašinu.
Iznākot no aizas, Kostja pārsteigts apstājās. Prožektora stars bija kļuvis vēl nespodrāks. Tagad to varēja stipri manīt.
— Nav labi … — Kostja klusu noteica.
— Varbūt Andrejs Leonidovičs tur ko pārtaisa? Viņš arvien cenšas kaut ko uzlabot.
— Nez vai tā būs, — Kostja bažīgi atbildēja.
Ta sarunādamies, viņi ātri sasniedza mašinu.
Kabine viņi sastapa Dorochovu, kas acīm redzot bija par kaiil ko satraukts. Salicis rokas uz muguras, viņš nervozi staigā ja šurp un turp.
— Vai kas atgadījies? — profesors vaicāja.
— Jā, taisni «atgadījies», — Dorochovs neskanīgi atbildēja.
Kostja klusēja. Viņam jau tā bija skaidrs, kas noticis. To
apliecināja ir prožektora vājā gaisma, ir mazās spuldzītes pie sienas, kas arī nedega ar pilnu kvēli.
— Vai akumulatori izlādējušies? — čukstus vaicāja Kostja.
