Kaut gan stāvoklis bija nopietns, Kostja paretam uzmeta skatienu profesoram, kas arvien vēl sēdēja pie iluminatora. Viņam par brīnumu «kabineta» zinātnieks izturējās ar cieņu un neizrādīja nekādas baiļu pazīmes. Cēli atmetis galvu, ko rotāja kupli, sirmi mati, Polozovs sēdēja mierīgi, mazliet piemiegdams acis. Kostja noprata, ka profesors aiz piesardzības noņēmis zelta pensneju.
Arī Polozovs reizēm paraudzījās uz Kostju. Jaunekļa seja pauda stingru apņēmību.
«Daudz nebaidās,» sprieda Polozovs.
Tai laikā viņa uzmanību no jauna saistīja dīvaina skaņa. Troksnis, ko sacēla šalcošais ūdens un mašinas sieniņu atsišanās pret akmeņiem, neļāva izprast, kas tas īsti bija. Lai nu ka, bet šāda skaņa nevarēja celties no mašinas daļām. Nebija nekādu šaubu, ka šī žēlabainā skaņa, kas atgādināja kaucienu vai raudas, nāk no ārienes.
Riskējot sadauzīties, profesors cieši piespiedās pie loga stikla.
Mašina patlaban traucās pa zemu pārkārušos klinšu bluķu apakšu. Pret melnajām sienām sitās trakojoši viļņi.
Vaids atkārtojās.
— Es atkal dzirdēju! — iesaucās Polozovs, cenšoties pārkliegt troksni.
Taču ne Dorochovu, ne Kostju vairs neinteresēja profesora vārdi.
Mašinu neglābjami vilka uz trakojošo pazemes ūdenskritumu.
Iedomājieties, ka jūs atrodaties pilnīgā tumsā. Gluži blakus mu'tuļo un burbuļo ūdens. Jūs ieklausāties šajā troksnī. Tas ir neparasts. Dobji aizskan ūdens rūkoņa, it kā to vairākkārt atbalsotu milzīgas telpas sienas. Tad pēkšņi nez no kurienes pavīd vāja gaisma. Jūs redzat, ka tā pamazām kļūst stiprāka. Putojošais ūdens sāk spīdēt. Nu jau iezīmējas ovala eja, no kuras, rēcot izlauzies pāri akmeņu grēdām, joņo no iekšienes apgaismots ūdens un gāžas lejā.
Drīz jau gaisma žilbina acis. Vizuļodami visās varavīksnes krāsās, augstu gaisā šaujas miljoni smalciņu putekļu.
Gan augšup, gan lejup šaudās gaismas avots, nākdams jums tuvāk.
Tas ir mašinas-amfibijas prožektors; putojošā ūdenī ar tērauda kāpurķēžu palīdzību tā rāpjas pāri akmeņu kaudzēm.
Bet nu jau mašina, pārrāpusies pāri pēdējām grēdām, ienāk rāmā ūdenī. Gan uznirstot, gan ienirstot tā lien tālāk.
Kad atvēra lūku un trīs ceļotāji uzrāpās uz savas mašinas tērauda muguras, viņu priekšā atklājas apbrīnojama ainava.
Viņi atradās milzīgā, pasakaini skaistā grotē, vienā no tām, kādas nereti sastop zem zemes.
Atsities pret griestiem, prožektora staru kūlis apgaismoja pazemes akmens telpu ar liegu, blāvu gaisinu. Bija skaidri redzams, kā laistīdamās vizuļo dzidrās kvarca šķautnītes, kas izraibināja neskaitāmu plaisu izvagotās, melnās sienas. No griestiem nokārās akmens bluķi, kas, šķita, nupat nupat nobruks. Grotes' vidū izpletās liels apakšzemes ezers.
— Tā tik bija suta! — iesaucās Kostja, ar roku norādot uz trakojošā ūdens straumi, kas gāzās laukā pa iegareno caurumu.
Tieši pa šo caurumu mašina bija nokļuvusi grotē, pārvarēdama milzīgu slidenu akmeņu sablīvējumu. Tālāk mašina bija virzījusies pa ezera dibenu un patlaban stāvēja krastā netālu no sienas, kas mirdzēja valgumā.
— Vajadzēs uzlabot bufera izciļņus, — domīgi noteica Dorochovs, atceroties briesmīgo kratīšanos, rāpjoties pāri akmeņu kaudzēm.
— Karsta alu parādība, — lietišķi ierunājās Polozovs, ne pie viena tieši nevērsdamies.
— Bet aizsargrežģis … — Dorochovs atkal uzsāka.
— Ja, karsta alu parādība! — profesors viņu pārtrauca.
— Tas nozīmē, ka ūdens izskalojis visus šķīstošos iežus, bet akmens sienas palikušas. Pats nosaukums «karsta alu parādība» cēlies no tā apvidus, kur šī parādība pirmo reizi novērota un izpētīta. īstenībā dabā tā ir ļoti izplatīta.
— Bet kur aiziet ūdens tālāk? — painteresējās Kostja.
Polozovs neizpratnē paraudzījās viņā.
— Nu, tādēļ taču mēs esam te ieradušies! Mazliet atvilksim elpu un uzsāksim pētījumus.
— Bet sakiet, Valentin Petrovič, vai ir iespējams, ka kāds no klintsbluķiem nogāžas pats no sevis! — Kostja nerimās, ar roku norādot uz augšu.
— Galvot nevaru… Drošības labad būs jāstaigā uzmanīgi. Tas ir vispārējs likums šādās apakšzemes, — Polozovs atbildēja.
— Interesanti būtu papētīt ezera dibenu, — viņš pēc brīža piebilda.
Pēkšņi ūdens vienmērīgajā šalkoņā, nez no kurienes nākdams, ieskanējās kluss, žēlabains kauciens. Profesors strauji sakustējās un sāka raudzīties apkārt.
— Vai dzirdējāt? — Polozovs Kostjam jautāja.
— Jā … Patiešām … — Kostja nomurmināja. — Te laikam sastopami kādi pazemes iemītnieki.
— Vispār tādi ir sastopami, bet, cik man prātā, tās ir zivis, vēzīši, tārpi… akli un mēmi, — atbildēja Polozovs.
Labu brīdi visi stāvēja klusēdami, ieklausīdamies. Reizēm tiem šķita, ka ūdens šalkoņas troksnim pievienojas kādas svešādās
— Ezeru padarīt seklāku var ļoti vienkārši, — Kostja pārtrauca klusumu.
— Kādā veidā? — profesors izbrīnījās.
— Pavisam nieka lieta!
— Nieka lieta?
— Protams! Vai redzat klintsbluķus, kas nokaras virs ejas, no kurienes plūst ūdens? — Kostja turpināja. — Tie tik tikko turas. Kādus piecus kilogramus sprāgstvielas — un viss nobruks lejā.
