— Cik daudz dažādu mašinu un ierīču tikām kopā ar Kostju būvējuši! — viņš neskanīgi izteica. — Jūs zināt, kā es mīlu tech- niku un cik dārgas un tuvas man šīs mašinas. Un tad . .. visas šīs mašinas, kopā ņemtas, un tūkstošiem citu, vispilnīgākās un visbrīnišķīgākās, nav vienas cilvēka dzīvības vērtas .. .
Polozovs, cenzdamies nesacelt troksni, uzmanīgi sakārtoja spilvenu un nosēdās augstāk.
— Dažreiz cilvēkam jāziedo sava dzīvība, Andrej Leoni- dovič, — neskatīdamies uz inženieri, viņš, mazliet vainīgs juzdamies, iesāka. — Jāziedo zinātnes progresa labā, lai mašinas kļūtu vēl pilnīgākas. Kapitālistiskajā sabiedrībā, kur katrs zinātnes sasniegums kalpo cilvēku paverdzināšanai, kur ikviena jauna, uzlabota mašina izmet uz ielas jaunus bezdarbnieku pūļus, tādi upuri ir bezjēdzīgi un nežēlīgi . . . Turpretim mūsu zemē darbs kļuvis par goda un slavas lietu, bet pašaizliedzīga rīcība zinātnes un technikas labā kļuvusi par augstāko goda, varonības un slavas lietu… Kostjas meklēšanu mēs tomēr vēl turpināsim,— profesors klusu nobeidza.
— Es gribu nekavējoties iet meklēt, — inženieris pieceldamies teica.
Vākdams kopā nepieciešamās lietas, inženieris pēkšņi pamanīja, ka Polozovs izslienas gultā sēdus un kaut ko vērīgi klausās.
— Klusāk … — profesors čukstēja.
Dorochovs nekustējās.
— Man likās, ka es dzirdētu tālumā suni rejam… Ir gan patiesi noslēpumaina ala! — profesors teica, atkal atlaizdamies spilvenos.
Arī man tā likās.
— Nu redzat!
—Mēs nemitīgi domājam par Kostju, un tādēļ mums tā izliekas . .. Kostju taču nevar iedomāties bez viņa suņa.
Var jau būt, — profesors nomurmināja, aizvērdams acis.
Bet nākošajā mirklī viņš strauji saslējās un pārkāra kājas pār gultas malu.
— Kas noticis? — satraukts jautāja Dorochovs.
— Eju jums līdzi.
— Tas nav iespējams. Guliet!
— Nē, es eju. Es te negribu un nevaru gulēt. Nejūtos jau vairs tik vārgs, lai vārtītos pa gultu, kad jāglābj cilvēks.
Redzēdams Polozova nelokāmo apņēmību, Dorochovs vairs neiebilda. Paņēmuši līdzi spēcīgus elektriskos lukturus, virvi, cirvīšus un dažādas sīkas lietas, viņi izrāpās pa lūku un devās meklēt.
Bija norunāts rūpīgi pārmeklēt grotes daļu, kas atradās pretī tai, kur bija noticis sprādziens. Kostju taču varēja aizraut līdzi ūdens.
Kaut gan profesors soļoja, pārvarēdams sāpes, viņi ātri sasniedza klintis un iegāja vienā no spraugām. Mašinas prožektora gaisma līdz šejienei nesniedzās. Ejot vajadzēja apgaismot ceļu ar elektriskajiem lukturiem.
Dobji atbalsojās soļi šaurajā akmens gaitenī. Reizēm viņi iekāpa nelielās peļķēs, un tad vēl valgās sienas atbalsoja skaļu šļakstienu. Negaidot gaismas stars krita uz .iegarenu, baltu priekšmetu, kas krampjaini raustījās uz zemes.
Ceļinieki piesteidzās klāt. Izrādījās, ka tā bija neliela zivs, kas spārdījās peļķē.
— Vai redzat! Gluži balta. Apakšzemes ezeros visas dzīvas būtnes ir baltas. Gaismas te nav, un organismam krāsa kļūst nevajadzīga .. . Lielisks eksemplārs! — Polozovs noliekdamies teica.
It kā apstiprinot profesora vārdus, tajā pašā peļķītē locījās piecdesmit centimetru garš peldošs tārps, ari gluži balts.
— Ejam! — Dorochovs steidzināja.
— Nedomājiet, ka, interesēdamies par zivi un tārpu, esmu aizmirsis Kostju, — profesors teica, sākdams iet Dorochovam līdzās. — Tas, ka šie radījumi šeit sastopami, liecina, ka te agrāk tecējis ūdens. Tas ari varēja Kostju atnest tieši šurp.
Drīz vien ceļu aizšķērsoja it kā plata aka. Tālāk bija siena. Tātad ūdens bija aiztecējis tikai pa aku, lejup.
Dorochovs rāpus pielīda pie malas.
Viņa lukturīša gaisma noslīdēja pa gluži stāvu sienu un izgaisa bezgalīgā dziļumā.
Jāsaka tomēr, ka aka nebija bezgalīgi dziļa. Kaut kur pavisam tālu vīdēja viegli fosforcscējoša, zilgana gaisma. Nodzēsis savu lukturīti, Dorochovs par to pārliecinājās pilnīgi.
— Lejā ir gaisma, — viņš čukstēja.
— Nevar būt!
— Paskatieties.
Profesors ar pūlēm nolaidās uz ceļiem un arī pierāpoja pie malas.
— Kas par burvībām! — viņš teica. — No kurienes šis spīdums?
— Varbūt fosfors?
— Vai'ag kaut drusku zināt ģeoloģiju, Andrej Leonidovič … Vai tad šajā vietā var būt fosfors! Tas jau sen būtu no ūdens oksidējies un mitējies spīdēt. Tas nav vis fosfors, bet kaut kas gluži neticams!
— Ko-o-o-o-ostia-ā! — Dorochovs kliedza.
Kad noklusa dārdošā atbalss, kaut kur pavisam tālu, pat grūti pateikt, no kurienes, bija dzirdamas klusas suņa rejas.
— Atkal … Vai dzirdat? — Dorochovs pieceldamies čukstēja.
Ilgaiā meklēšanā gluži izmocījušies, profesors un inženieris atgriezās maŠinā un nolikās atpūsties.
Nogurums un pārdzīvotais satraukums lika sevi manīt, un abi viņi aizmiga ciešā miegā.
Profesoram sapņos rādījās murgi. Viņš gluži skaidri redzēja, ka viņa vaigu laiza liels suns. Profesors, kas suņus necieta, atgaiņājās, cik spēja. Beidzot ar neticamu piepūli kā cilvēki, kas vēlas atbrīvoties no nelāga sapņa, Polozovs atmodās un ieraudzīja . .. ieraudzīja suni, kas ar priekškājām bija iekāpis viņa gultā.
Profesors skaļi noteica: «Se!» — un drošības dēļ izberzeja acis.
