— Jā, tā ir: akumulatori izlādējušies, — Dorochovs turpināja, apstādamies Kostjas priekšā.
— Un tagad mums nepietiks enerģijas, lai … — Kostja izteica, baidīdamies nobeigt teikumu.
— … lai turpinātu darbu, — Dorochovs pabeidza.
Nu arī Polozovam viss kļuva skaidrs.
— Tas nozīmē, ka jāpamet viss un jāmēģina izkulties virs zemes! — viņš nervozēdams teica. — Bet kā tad… tvaika nokļūšana virszemē?
— Mums jādomā, kā pašiem laimīgi izkļūt laukā. Atceļam enerģijas nepietiks, — drūmi noteica Dorochovs. — Galva jānorauj tās rūpnīcas direktoram, kura izlaiž šādus akumulatorus! … Kauns! Neizdzēšams kauns!
Iestājās smags klusums. Tikai suns, kas neko nesaprata, nemitīgi skraidīja pa kabini, klaudzinādams ar nagiem pa grīdu.
— Neizkļūsim? — izbrīnā, it kā neticēdams pārvaicāja Polozovs.
— Neizkļūsim.
— Paga, paga! … Iā tad tā …
— Un ja nu pa to eju, pa kuru paceļas tvaiks, — negaidīti ieminējas Kostja. — Sī eja taču var izvest mūs tieši uz to vietu, kur novietojusies ekspedīcija.
— Pa kādu eju? — neticīgi vaicāja Dorochovs.
Viņam pastāstīja.
— Ja vien šī eja ir tik plata līdz pašai augšai… kas maz ticams … — Dorochovs bēdīgi sacīja.
Tomēr nekas cits neatlika, un cilvēki sāka posties ceļā.
Gadījās, ka, palīdzot inženierim un mechaniķim, Polozovs nejauši iebāza roku kabatā un izvilka no turienes akmeni, ko bija atnesis no mirdzošās alas.
— Nodzisis! … Biedri, kas tad tas? Nu paskatieties! — viņš sauca, grozīdams rokā balto akmens gabaliņu.
Bet uz viņa saucienu neviens neatbildēja. Saprotot stāvokļa nopietnību, Dorochovs un Kostja bija pārāk nogrimuši savā darbā.
Profesors klusējot piegāja pie laboratorijas skapīša un sāka vilkt no turienes ara mēģenes un analitiskos svarus.
— Paga!… Pārtrauciet sagatavošanos! — pēkšņi iesaucas profesors.
— I<ā? — izbrīnījies jautāja Dorochovs.
— Es jau noteicu, kas tā par vielu: tas ir bārijs!
— Nu, un kas tad tur?
— Lūk, tas: ja to iznesīs no tēraudā bruņotās kabines, tas atkal sāks mirdzēt.
Izteicis šos vārdus, profesors uzlēca kājās un, pieskrējis pie lūkas, izbāza pa to roku ar akmeni. Līdzko mazais, baltais gabaliņš nokļuva ārpus kabines, tas pēkšņi sāka mirdzēt vājā fosfo- rescējošā gaismā.
— Patlaban mēs nekur neiesim no šejienes prom … Domāju, jūs būsiet ar mani vienis prātis, — skaidri izrunājot katru vārdu, teica profesors.
Dorochovs un Kostja ievēroja, cik drudžaini iemirdzējās viņa acis un cik neparasti stingra un vīrišķīga kļuva viņa seja.
Lai cik tas būtu dīvaini, bet suņa neizprotamā nemiera pirmās pazīmes pamanīja profesors Polozovs.
— Vai jūs neesat ievērojis, ka jūsu četrkājainais draugs arvien biežāk un biežāk ierūcas un it kā ausās? — viņš teica Kostjam.
— tā … Laikam gan tā ir, — Kostja atbildēja. — Kas tas varētu būt?
It kā tīšām suns tai brīdī spēji apstājās un saboza spalvu. Viņa ausis, kas parasti bija nokārušās, tagad sacēlās. Atskanēja apslāpēta rūkšana. Elektrisko lukturu gaismā bija redzams, ka suņa ķermenis viegli trīc.
— Kas tev noticis, Džulbars? — Kostia laipni jautāja.
Suns piegāja pie saimnieka un bailīgi piespiedās tam pie kājām.
Viss tas norisinājās šaurā un smacīgā galerijā, pa kuru visi trīs klejoja jau krietnu laiku, apbruņojušies ar ģeologu veseriem.
Kas tad bija pamudinājis cilvēkus uzsākt ģeoloģisku izlūkošanu, kad pašiem vajadzēja domāt par glābšanos?
Iemesls bija šāds.
Kad profesors vēl dažas reizes bija atkārtojis eksperimentu, iznesot bāriju no mašinas (pie kam ārpusē tas noteikti saka spīdēt), inženieris Dorochovs pieprasīja, lai aizver luku. Mašina jau varēja doties ceļā. Profesors no jauna sāka pretoties.
Vai jūs saprotat, kas notiek? .. . Nesaprotat? Ļoti žēl . .. Tas jau vairāk iekļaujas technikā nekā ģeoloģijā, — uzbudināti un mazliet līksmi sāka runāt Polozovs. — Man rokā barija oksids, kam piemīt spēja spīdēt ultravioleto staru, rentgena staru un spēcīgu radioaktivu izstarojumu iespaidā… Man ir pavisam skaidrs, ka mēs atrodamies ārkārtīgi spēcīgu radioaktivu izstarojumu zonā. Tieši no tā akmens spīd. Līdzko tas ienests kabinē, kas nobruiļota ar biezu tērauda kārtu, tas pārstāj spīdēt. Radio- aktivie izstarojumi kabinē neiekļūst. . . Tagad man ir saprotams, kāpēc izlādējās akumulatori. Radioaktivo izstarojumu iespaidā gaiss taču iegūst ārkārtīgu elektrības vadītspēju, bet mūsu apstāšanās laikā ārpusē bija daudz kailu vadītāju. Bez tam mums visu laiku ir atvērta lūka, un tai pretim atrodas sadales plāksne ar neapsegtām stīpām … Tas ir lielisks atklājums!
— Par ko tad jūs priecājaties? — apjucis vaicāja Dorochovs.
— Bet atļaujiet! … Kā gan nepriecāties!
— Es zinu, kāpēc zaudēti sakari ar virszemi, — ieteicās Kostja. — Jūs sakāt, ka gaiss un zemes slānis kļūst par elektrības vadītājiem. Bet ikviens materials, kas vada elektrību, ekranizē radioviļņus. Pat ēku skārda jumti traucē ultraīsviļņu sakarus.
— Jums taisnība! — priecīgi iesaucās Polozovs.
