— Par ko tad jūs priecājaties? — Dorochovs, jau aizkaitināts, vaicāja. — Sakari zaudēti … Mašina palikusi bez elektroenerģijas. Jauki gan! … Iedomājieties vien! Akumulatori izlādējušies. Tas nozīmē, ka konstrukcija neder ne velnam! Tas nozīmē, ka es neesmu paredzējis drošu ekranizāciju pret šo pašu izstarojumu. Ir gan par ko priecāties! …
Polozovs, satraukts un spēji elpodams aiz uzbudinājuma, pienāca Dorochovam klāt un paņēma viņu aiz rokas.
— Nomierinieties, Andrej Leonidovič, — viņš aprauti teica. — Tūlīt es jums visu izskaidrošu . .. Jūsu mašina strādāja un strādās lieliski. Tas ir ļoti teicams mechanisms. Radioaktivo izstarošanu zemē jūs patie,šām nebijāt paredzējuši … Tik neparasti intensīvu, es saku! Par ko es priecājos? Izskaidrojums ir tikai viens — te kaut kur tuvumā atrodas milzīgs, pēc saviem apmēriem nedzirdēts urana rūdas slānis. Jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka izstarošana ir tik spēcīga, ka pat elektroakumulatori izlādējušies … Vai saprotat? Mūsu priekšā ir visvērtīgākās rūdas slāņi! Tuvākā nākotnē dzinējspēki, kas nomainīs tvaika, ben- zina, naftas un pārējos dzinējspēkus, strādās ar urana rūdu, izmantojot tajā apslēpto milzīgo iekšējās atomenerģijas krājumu.
— Pagaidiet. . .. pagaidiet… — apmulsis nomurmināja Dorochovs. — Vai jūs tiešām esat pārliecināts, ka šeit jābūt urana rūdai?
— Nu protams! Pie tam lielā daudzumā. Nedzirdēti krājumi! Mums tie jāatklāj!
Tas viss pārsteidza pazemes ceļiniekus pavisam negaidot.
Viņiem nu vajadzēja izvēlēties.
Ilgāk palikt zem zemes bija bīstami. No otras puses, viņi vēlējās padarīt savu dzimteni bagātāku ar jaunu urana rūdas atradni, bet tad bija nepieciešams vel kādu laiku uzkavēties zem zemes.
Pēc mokpilnām pārdomām cilvēki beidzot izšķīrās. Vēlreiz pārbaudīja enerģijas pārpalikumu. Nekavējoties nodrošinājās pret tālāku akumulatoru izlādēšanos. Ārpusē noņēma visus vadus, ko Dorochovs bija izvilcis, apskatot mašinu-amfibiju. Lūku rūpīgi aizskrūvēja.
Un cilvēki izlēma: viņiem vēl jāuzkavējas zem zemes, lai uzietu urana rūdas slāni.
Meklēšana noritēja steigā. Nedrīkstēja kavēties nevienu lieku minūti.
Aiz noguruma tikko kājās turēdamies, visi trīs bez mitas ložņāja pa garajām pazemes ejām.
Rūdas meklēšanu stipri atvieglināja vienkārša palīgierīce, ko Kostja izgudroja un izgatavoja uz vietas. Gabaliņu barija viņš ievietoja kārbā ar biezām metala sienām, kurās bija mazs caurumiņš. Kārbu grozot, varēja panākt' tādu stāvokli, kad bārijs spīdēja visstiprāk. Tas norādīja, no kurienes nāk radioizstaro- jumi, kas varēja iekļūt kārbā tikai pa caurumiņu.
Pat ļoti lēni tekošs ūdens slēpj sevī milzīgu postošu spēku.
Tas ir draugos ar laiku. To, ko nevar paveikt ūdens viens pats, tas izdara kopā ar laiku.
Rāmi tekoša straume lēni, bet nemitīgi izgrauž milzīgas granita klintis, maina upju gultnes.
Apakšzemes ūdeņi, protams, nav izņēmums.
Mazās, fontanveidīgās strūkliņas, kas bija radušās pēc sprādziena, kļuva arvien lielākas. Drīz tās pārvērtās mutuļojošās lavīnās. Ūdens sāka gāzties seklajā ezerā, bet pēc tam rūkdams ieplūda bezgalīgajās pazemes galerijās.
Tieši šis troksnis, ko sacēla šurp plūstošais ūdens, bija satraucis suni, kam, kā zināms, piemīt ārkārtīgi asa dzirde.
Izlūkotāju grupas nometnē Auelekiza tuksnesī ritēja neparasta un spraiga dzīve.
Tikko bija ieradusies glābšanas ekspedicijas pirmā nodaļa, apgādāta ar speciālu iekārtu. Bez tam tika komplektēta komanda no izlūkotāju grupas darbiniekiem, kam vajadzēja piedalīties glābšanas darbos.
Tad atklājās, ka no nometnes bez pēdām pazudis mechaniķis Gorškovs un divi strādnieki.
Šis apstāklis nopietni satrauca Mariju Ivanovnu, izlūkotāju grupas priekšnieci.
— Kā to lai izskaidro? — Marija Ivanovna vaicāja, apspriežoties ar Ļudu.
— Viņš laikam nobijās. Baidījās, ka viņam būs jābrauc glābšanas komandā, — sašutusi atbildēja Ļuda. — Tagad nu ir pavisam skaidrs, kas viņš tāds.
— Ļuda! … — Marija Ivanovna pārmeta.
— Viņa vietā braukšu es! — Ļuda dedzīgi iesaucās.
— Jūs es nelaidīšu. Nometne nevar palikt bez radista. Un bez tam… Kā jūs nesaprotat! Var taču gadīties, ka vel nāk radiosignāli no pazemes.
— Nē, nenāks, — klusu atbildēja Ļuda un aizgriezās. Viņa negribēja, ka Marija Ivanovna redz acīs sarietušās asaras.
Pēdīgi notika tas, ko suns jau bija jutis tuvojamies.
Jau bija atrasti pirmie urana rūdas slāņi. Melna, neizskatīga akmens masa iestiepās aizā platā slānī. Tālāk sekoja otrs slānis. Jo dziļāk viņi gāja šaurajā aizā, jo vairāk noskaidrojās., cik milzīgi krājumi šeit atradās. Sumējot savus novērojumus, Polozovs jau bija aptuveni aprēķinājis un nosauca milzīgi lielu skaitli. Likās, ka ar to varētu apmierināties un atgriezties pie mašinas. Bet kaisla vēlēšanās uziet vēl vairāk mudināja cilvēkus virzīties arvien tālāk.
Suņa prombūtni pirmais pamanīja Kostja. Viņš sāka to skaļi saukt, bet suņa nekur nebija.
Pēc kāda laika tālumā bija sadzirdami suņa rējieni, kas dobji atbalsojās akmens ejā. Troksnis tuvojās.
— Kaut kas ir atgadījies, — bažīgi ieteicās Kostja.
