Cilvēki, kas bija atveduši Gorškovu, paskaidroja, ka Afanasijs Kondratjevičs, negaidot glābšanas grupas ierašanos un neprasījis priekšnieces atļauju, kopā ar diviem strādniekiem, mašina aizbraucis. Visi trīs bija nolēmuši nezaudēt laiku un patstāvīgi ķerties pie cilvēku glābšanas. Tuvēja aulā, kas atradās upes krastā, viņi bija dabūjuši laivu un devušies ar to ceļā pa pazemes gultni.
Glābšanas ekspedicijai bija nācies vispirms glābt trīs drosminiekus, starp kuriem Gorškovs bija galvenais ierosinātājs.
— Patiešām «nejēdzība»! — aizsvilās Marija Ivanovna, noklausījusies to cilvēku paskaidrojumus, kuri bija atveduši Gorškovu.
— Nē, nē, Marija Ivanovna, — klusi noteica Ļuda, kas stāvēja viņai blakus. — Es taču domāju . . . Vai saprotat, ko es biju domājusi? Viņam var piedot.
*
Tālāk braukt ar amfibiju vairs nebija jēgas. Tā kustējās tik lēni, ka drosmīgie pētnieki nosprieda izlauzties virszemē, ejot kājām.
Dorochovs ilgi negribēja šķirties no mašinas. Viņš ielūkojās visos mašinas kaktos, aptaustīja radioierīccs un visu laiku kaut ko pie sevis dudināja. Zēl bija viņā noskatīties.
— Ejam, Andrej Leonidovič! — Polozovs steidzināja.
It kā pieķerdamies pēdējai cerībai, Dorochovs steigā ieslēdza radiouztvērēju un, noklaudzinājis ar atslēgu dažas zīmes, ieklausījās.
Viss tomēr bijā veltīgi: virszeme neatbildēja. Dorochovs nevarēja zināt, ka tobrīd radiste Ļuda atradās pie Gorškova gultas un pie radiouztvērēja neviena nebija.
Ir gan spēcīgs tas izstarojurns, ja pat līdz šim laikam nav atjaunojušies radiosakari. Mēs taču nobraucām jau labu gabalu! — Dorochovs teica, noņemdams radioaustiņas.
Aizmirsis izslēgt radiouztvērēju, Dorochovs paņēma savu tiesu nesamā un pievienojās biedriem, kas pa lūku jau kāpa ārā.
— Nav labi… — Dorochovs murmināja, ar pūlēm kāpdams augšup pa tuneļa slīpo virsmu, — atstāt mašinu… Es esmu vainīgs . ..
— Nemaz neesat vainīgs! — profesors viņu mierināja.—Jūsu mašina lieliski izturēja pārbaudījumu.
— Un tomēr neiznāca virszemē!
— Jūs taču nevarējāt paredzēt, ka sastapsiet radioaktivus iz- starojumus, kas izlādēs akumulatorus.
— īstam inženierim jāparedz viss, — Dorochovs gremzās.
Kaut kur tālu atskanēja klusinātas suņa rejas.
— Džulbars! — Kostja pasauca.
Bet suns joprojām rēja, acīm redzot nekustēdamies no vietas.
— Kas tur ir? — Polozovs iejautājās. — Pēc visa notikušā, atzīstos, esmu šo suni iemīlējis . . . Varbūt viņam kas atgadījies?
Cilvēki neizpratnē apstājās. Kostja vēlreiz pasauca suni, bet tas kaut kur tālumā arvien vēl nikni rēja.
— Iespējams, ka lūka aizkritusi un viņš palicis kabinē! — Dorochovs izteica aizdomas.
— Es uzskatu par savu pienākumu atgriezties, — dobjā balsī noteica Polozovs. — S uns mus izgla ba no boja ejas. Mums viņam jāpalīdz!
Visi trīs klusēdami griezās atpakaļ, saliekusies zem nastu smaguma.
Bet sunim palīdzība nebija vajadzīga.
Uzkavējies kabinē ilgāk par visiem, tas sadzirdēja, ka no radioaustiņām, kas bija noliktas pie ieslēgtā radioraidītāja, pēkšņi atskanēja klusa, dreboša balss. Tā bija Ļuda, kas, atgriezusies pie sava raidītāja, sāka vienmuļi atkārtot signālus. Suns saausījās un apošņāja, kā tam likās, dīvaino priekšmetu, tad sāka riet.
Tobrīd, kad Kostja ieskatījās pa lūku, Ļuda izslēdza raidītāju un noņēma radioaustiņas.
Viņai bija licies, ka kaut kur pavisam tuvu pie telts rej
Kostjas suns, un viņa nolēma iet paskatīties.
*
Eja kļuva arvien šaurāka.
Drīz klinšaino sienu vietā parādījās kaļķakmens sienas. Arvien biežāk vajadzēja ejot saliekties un ķerties pie lāpstām.
«Vai eja ir savienota ar virszemi? Vai mums izdosies izkļūt ārā?» gājējus tirdīja uzmācīga doma.
Pēdīgi parādījās draudīga pazīme: priekšā izslējās māla siena. Pēc rūpīgiem meklējumiem atrada tikai spraugu, bet tik mazu, ka pa to cilvēks nevarēja izlīst pat rāpus.
— Beigas… — skumji noteica Dorochovs, nosēzdamies zemē.
Viņa piemēram klusējot sekoja Kostja un Polozovs.
-Tālāk lauzīsimies ar lāpstām un kapļiem,— Kostja mēģināja uzmundrināt biedrus. — Atstātajā mašina ir lieli pārtikas krājumi. Ūdens arī ir. Es apņemos piegādāt visu nepieciešamo. Vai ne, Džulbars? — viņš uzrunāja suni. — Vai aizstaigāsim līdz mašinai?
Suns par atbildi aprauti ierējās un vērīgi sāka raudzīties uz to pusi, no kurienes viņi tikko bija nākuši.
— Kas tur ir, Džulbars?
Suns vēlreiz ierējās un sāka iet piesardzīgiem soļiem, augsti saslējis ausis.
— Kaut ko nojauš… Jāiet paskatīties, — noteica Kostja un gāja sunim pakaļ.
Atpakaļ Kostja atgriezās skriešus.
-Ūdens! Ūdens! — viņš sauca jau iztālēm. — Augšup pa eju ceļas ūdens. Mašina sen jau atrodas zem ūdens … Ūdens lēni tuvojas mums… — viņš aizelsies turpināja.
Polozovs un Dorochovs aši pielēca kājās un satvēra kapļus.
— Iedarbojas! — profesors teica, iecirzdams ar kapli irdenajos mālos. — Aizsprosts iedarbojas! — viņš turpināja, cirzdams vēl un vēl.
— Kas par aizsprostu? — apjucis vaicāja Dorochovs.
