— Kas nu var atgadīties? — izbrīnījies atsaucās Dorochovs. — Sunim vienkārši apnicis te ar mums klejot.
Tai pašā mirklī no blakus ejas izlēca suns. Viņš metās pie Kostjas un, ik pa brīdim ar zobiem raudams to aiz drēbēm, sāka nikni riet. Lēkdams un locīdamies suns aicināja Kostju tam sekot.
Kostja pavērsa pret viņu sava prožektora staru. Viņš ieraudzīja, ka suns bija gluži slapjš.
— Ūdens! — iekliedzās Kostja. — Biedri! Mums tuvojas ūdens!
— No kurienes? — Dorochovs vaicāja.
— Ūdens būs izskalojis aizsprostu, ko radījis Kostjas sagatavotais sprādziens, — Polozovs kļuva nemierīgs.
— Man pakaļ! — Kostja pavēloši uzsauca.
Nometuši lāpstas un kapļus, cilvēki metās skriet uz aizas izejas pusi.
Pie mašinas tie varēja piekļūt, brienot līdz ceļiem pa ūdeni.
— Ir gan žēl! — noteica Kostja, pa stikla iluminatoru vērodams, kā ceļas ūclens līmenis.
— Vai to, ka ūdens iztraucēja rūdas slāņu pētīšanu? — Polozovs vaicāja.
— Nu, tas pats par sevi! — Kostja turpināja. — Bet žēl arī, ka ūdens pārrāva mūsu aizsprostu. Sakiet, Valentin Petrovič, — viņš teica, pagriezdamies pret profesoru, — vai tas būtu iespējams! Ja aizsprosts nebūtu sabrucis, vai tad ūdens Jangijeras upē arvien celtos, līdz beidzot atgrieztos savā agrākajā gultnē?
— Tas būtu iespējams,Sja vien … — Polozovs domīgi noteica.
— Ko — «ja vien»?
— Ja vien šis aizsprosts īstenībā varētu ilgstoši pastāvēt. Ka jūs paši redzat, ūdens ļoti ātri izskalo akmeņu sablīvējumu … Kaut gan — pagaidiet… pagaidiet! …
Profesors piegāja pie galdiņa un sāka aplūkot paša zīmēto apakšzemes labirintu schemu.
— Hm … hm … — viņš norūca. — Panāciet šurp, Kostja! Varbūt es maldos.
Pie galdiņa pienāca Kostja un Dorochovs.
— Redziet, kas par lietu, draugi … Es zināju, ka ūdens aizsprostoju m_s, ko Kostja ierīkoja, ir īslaicīgs. Tiesa, es gan nedomāju, ka ūdens to pārraus tik drīz. Bet kā būtu, ja mēs krietni aizbērtu, lūk, šo bedri, no kuras kāpa tvaiks? Lūk, paskatieties … te ūdens cauri netiks. Arī te. Bedre ir ļoti dziļa. Un, ja mums izdotos to piebērt pilnu ar sīkiem akmeņiem, tad pazemē aizietu … nu, desmit procentu ūclens! Es domāju, ūdenim neizdotos izskalot šo aizsprostu.
— Un Jangijeras upe atgrieztos tuksnesī?
— Ar laiku, protams.
— Tas tik būtu vareni! — Kostja čukstēja.
Ūdens tobrīd turpināja ieplūst grotē. Līmenis strauji cēlās. Mašina, peldot pa virsu, sāka šūpoties. Dorochovs atgrieza speciālā rezervuārā krānu, un tas, pieplūstot ar ūdeni, padarīja mašinu tik smagu, ka tā atkal nogrima dibenā. Tādējādi mašina- amfibija ar hermetisko kabini pārvērtās par sava veida zemūdeni, kas pārvietojās zem ūdens ar kāpurķēdēm.
Viss, kas norisinājās kabinē, sunim nepatika.
Savā mūžā tas bija redzējis daudz cilvēku, ģērbušos visdažādākos tērpos.
Tomēr tik ērmīgus suns vēl nekad nebija redzējis. Visvairāk Džulbarsu mulsināja galvas. Tās tagad bija spīdīgas un nevis ar divām acīm kā visiem cilvēkiem, bet ar vienu — lielu un apaļu.
Suns neaptvēra, ka cilvēki uzvilkuši ūdenslīdēju tērpus ar automatisku skābekļa piegādātāju.
Drīz vien visi trīs vienači iznāca no kabines pa speciālu lūku ar dubultvāku, nesdami plecos kastes ar sprāgstvielu.
Zēli kaukdams, suns sāka ar ķepām skrāpēt biezās iluminatora sienas, pa kurām redzēja, kā tā draugi, pārvērtušies ērmos, lēni kustējās pa ūdeni.
Pēc kāda laika cilvēki atgriezās kabinē un gāja atkal projām, nesdami sev līdzi smagas kastes. Tā tas atkārtojās vairākas reizes.
Beidzot viņi atgriezās pavisam un novilka tērpus, no kuriem suns baidījās. Mašina nodrebēja un devās ceļā.
— Sprādziens notiks pēc trim stundām, — sacīja Kostja. — Domāju, ka pa šo laiku pagūsim aizkļūt pietiekoši tālu.
Virzoties ar savām īsajām kāpurķēdēm pa platās, ar ūdeni piepildītās galerijas dibenu, mašina gāja stāvus uz augšu.
Drīz vien caur iluminatoriem varēja redzēt zilganu, mirdzošu vizmojumu.
Tā bija ūdenskrātuves virsma.
Iznākusi no ūdens, mašina sāka iet ātrāk. Tomēr tas neturpinājās ilgi.
Arvien klusāka kļuva skaņa, ko radīja elektromotoru kolektori. Motora apgriezienu skaits samazinājās. Akumulatoros sāka izsīkt elektroenerģijas krājums.
— Kādu attālumu esam nogājuši? — čukstēja Polozovs, pievērsdamies Kostjam.
Kostja ar bažām palūkojās uz aparatu, kas mērīja noieto ceļa gabalu.
Izlūkotāju grupas nometnē atgadījās divi notikumi reizē. Pie izlūkotāju grupas priekšnieces telts piebrauca mašina, un no tās saudzīgi izveda Afanasiju Kondratjeviču Gorškovu. Viņš kustējās tikai ar pūlēm. Viņa galva bija notīta ar |)iezu kāri ii marles saites.
Tobrīd no zemes apakšas atskanēja dobji un ilgstoši dārdiem.
— Zemestrīce! — kāds iesaucās.
— Nē, tas, liekas, ir sprādziens, — iebilda otrs.
Gorškovu saudzīgi noguldīja.
— Kur jūs bijāt? — vaicāja Marija Ivanovna, noliekusies pār ievainoto.
Bet Afanasijs Kondratjevičs neko neatbildēja un sāka klusi stenēt.
— Nejēdzība, — viņš beidzot vaidēdams novilka.
— Kas noticis?
Ai!… Laiva krācēs apsviedās apkārt. Un mani ar galvu pret akmeni … vai… vai! …
