— Jums laikam žēl mašinas, kas palika pazemē? — Marija Ivanovna turpināja, uzrunādama Dorochovu. — Nav ko noskumt. Domājiet par saviem ceļojuma rezultātiem. Tie ir tūkstoš vislabāko m aši nu vērti.
Dorochovs izbrīnā paskatījās uz viņu.
— Es jau tikpat biju domājis izjaukt to mašinu un būvēt jaunu. Tā mani nemaz neapmierināja. Ņemiet kaut vai ātruma kārbu . . . Un atbalsta lāpstas? . . . Bet jūs nez kādēļ domājat, ka man to žēl, — viņš mazliet apvainots atbildēja.
Kostja un Ļuda stāvēja drusku sāņus no citiem.
— Vai izdosies kādreiz panākt, lai tuksneša vietā Šeit atkal bulu ziedoša zeme?… Atcerieties, kā pirms astoņiem gadsimtiem.
— Mūsu ļaudīm nav nekā neiespējama, — lepni atbildēja Kostja. — Mums ir lieliski cilvēki… Dažreiz to nemaz tūlīt nevar redzēt, cik viņi lieliski. Ņemiet kaut vai profesoru. Atcerieties, i's domāju, ka viņš ir baltrocītis un gļēvulis! Un ka,s izrādījās? . . .
Tajā mirklī netālu, visā sparā braukdama, apstājās kāpurķēžu automašina. No tās izlēca kāds cilvēks un metās skriet pie tiem, Kas stāvēja smilšainajā pakalnā. Tas bija viens no glābšanas
I MrUi jumu pasaule
ekspedicijas dalībniekiem, kura bija aizbraukusi uz to vietu, kur upe aiztecēja pazemē.
Viņš vēl nebija sasniedzis pakalnā stāvošos, kad aizelsies apstājās un iesaucās:
— Biedri! Jangijeras upe izgājusi no krastiem … Ūdens pamazām piepilda agrāko gultni .. . Tātad nav tālu laiks, kad upe atgriezīsies šurp, tuksnesī!
Sausajā, smacīgajā gaisā noskanēja skaļš un priecīgs «urā» sauciens.
Nokaitēto smilšu vietā cilvēki skaidri iedomājās zaļojošus krastus, ko klāj kupla subtropu augu valsts.
Tumšajiem, svina pelēkajiem mākoņiem, kas gandrīz skāra zemi, ik brīdi lauzās cauri spožas zibens bultas. Pērkona grāvieni sekoja cits citam tik bieži, ka brīžiem saplūda nepārtrauktā dunoņā.
Pie atvērta loga stāvēja divi cilvēki.
— Laiks ir piemērots, — viens teica.
— Vajag uzmanīgi vērot, — otrs piebilda, cieši ielūkodamies biezajā lietus aizsegā.
Pa logu bija redzams lauks. Kaut kur tālumā pelēks, vieglā dūmakā tīts, kā robota siena neskaidri iezīmējās mežs. Sīkas lietus šļakatas, vēja nestas, reizēm iebrāžas logā.
Pēkšņi atskanēja skaļš, līksms sauciens:
— Ir! .. . Tur, aiz .. .
Dārdošs pērkona grāviens noslāpēja teikuma beigas.
— Tur aiz uzkalna! Mazliet sāņus no braucamā ceļa! — ātri ierunājās viens no stāvētājiem, kad noklusa pēdējie pērkona dārdi. — Vai tu pamanīji?
— Ejam!
— Tūlīt?
— Protams, tūlīt. . .
Pēc dažām minūtēm viņi jau gāja stiprajā lietū pa klaju lauku.
Auksts vējš gāza vai no kājām nost. Lauks bija pārvērties par mālainu mīklu. Kājas stiga mālos.
— Auksti, Miša! Brr-rr-rr .. . — norūca viens no gājējiem, gara auguma smagnējs cilvēks.
— Tīr-r-rais nieks! — uzmundrinādams kliedza otrs. — Nav vairs tālu.
Tas bija maza auguma k.liens cilvēks, tāpat kā viņa biedrs ietinies melnā apmetnī, kas lietū spīdēja.
— Klajš lauks… Negaiss… — smagnējais turpināja. Tīr-r-rais nieks! — starp diviem pērkona grāvieniem atkal
atsaucās klienais.
Bet tad reizē ar apdullinošu dārdoņu priekšā noplaiksnījas savā spožumā ne ar ko nesalīdzināma uguns siena. Karsts gaisa vilnis ar spēku ietriecās krūtīs.
— Miša! Tu dzīvs? — iesaucās garais ceļa biedrs, celdamies augšā no zemes.
Blakus atskanēja kluss, gari stiepts vaids.
Ātri izgaisa smacīgie dūmi, kas oda pēc degoša sēra.
Apmeklētāji, kas ieradās Ceļu būvniecības institūta konstruktoru birojā, sākumā parasti brīnījās par biroja priekšnieka Vladimira Aleksandroviča Vitovska izturēšanos.
Ne jau par to bija jābrīnās, ka šis gados pavecākais cilvēks lik strauji un trauksmaini kustas pa plašo istabu, kas pieblīvēta ar rasējamiem galdiem. Liekas, nebija ari nekas sevišķs, ka sarunā ar līdzstrādniekiem viņš pārmērīgi žestikulēja Ne jau visiem konstruktoru biroju priekšniekiem jābūt cienīgiem un gausiem! Pārsteidza inženiera Vitovska smaids, starojošs, neatturami līksms, labsirdīgs, un arī visa viņa seja, kas bija sārta kā bērnam.
Varēja nodomāt, ka tieši šobrīd noticis kaut kas apbrīnojami jauks, priecīgs, neparasts un satraucis mazo, labsirdīgo cilvēku. Viss viņa mazliet pilnīgais stāvs un pat nelielais, iesārtais galvas plikums liecināja jo pašu.
Bet nekas sevišķs tomēr nebija noticis. Vladimirs Aleksandro- vičs vienmēr tāds …
— Apbrīnojami! — zālē noskan viņa spalgais tenoriņš. — Jūs vienkārši esat dārgumiņš … Sī svira! … Nu, kas te ko teikt! Jūs esat to brīnišķīgi aprēķinājis .. . Ja nu vēl mazliet noapaļotu, pavisam mazdrusciņ noapaļotu, lūk, šajā vietiņā. Pavel Pavlovič! Klausieties, Pavel Pavlovič! Nu panāciet, dārgais šurp! Nu paskatieties tikai! . ..
Konstruktors Pavels Pavlovičs, sirms un izstīdzējis, gausi nāk tuvāk.
— Seit arī pielaides uzrādiet, — viņš dzestri saka, ar zīmuli bakstīdams kaimiņa rasējumā.
— Katrā ziņā! Tas pats par sevi saprotams! — līksmi turpina inženieris Vitovskis, žigli pagrozīdams galvu te pret vienu, te pret otru konstruktoru un neparasti ātri berzēdams rokas.
