Pametis konstruktorus, lai tie vienotos par pielaidēm, Vitovskis naigiem un sīkiem solīšiem steidzas uz zāles pretējo galu pie cita galdiņa.
— Kā jums veicas, dārgais? Atļaujiet paskatīties! … Vai tu re, kāds negaiss, ko? Un lietus! Patiešām brīnišķīgs lietus!
Vitovska jaunais sarunu biedrs, acīm redzami nogarlaikojies, pagriež galvu uz loga pusi un īsu brīdi skatās uz ūdens straumēm, kas apskalo nespodrās rūtis.
— Nu, apmēram tāds pats laiks bija, kad mēs ministra klātbūtnē izmēģinājām ceļu mašinu «Uz priekšu», — turpina Vitovskis mazliet klusākā balsī. — «Vai nebīstaties saaukstēties?» es vaicāju ministram, bet viņš, ko domājat, izkāpj 110 mašinas un atbild man …
Inženieris Vitovskis apsēžas uz krēsla. Tagad sarunu biedrs netiks vaļā no stāsta par sliežu ceļu mašinu, ko Vitovskis kādreiz konstruējis un kas savā laikā tikusi augsti novērtēta. Viņam patīk pakavēties atmiņās par to, simto reizi stāstot, pēc viņa domām, «jaunus» sīkumus. Beidzot institūtā radās paruna: «Ciema vecākais atnāca pastāstīt, kā viņš vedis carieni.» Tomēr, kad Vitovskis uzzināja par šo salīdzinājumu, viņš ne tikai neapvainojās, bet pat nopriecājās.
— Tas taču ir Gogolis! — viņš iesaucās. — Cik jauki! Vai tad tiešām man ir kāda līdzība ar ciema vecāko? Cik tas patīkami!
Negaiss pieņēmās. Konstruktoru biroja plašajā telpā iestājās krēsla.
— Mans mīļais, — inženieris Vitovskis turpināja, pēc tam kad bija beidzis pārcilāt atmiņas par atgadījumu ar ministru, — es esmu dziļi pārliecināts, ka šī rnašina man atnesīs ne mazāku slavu. Nu padomājiet vien! … — Viņš pievilka sev tuvāk dažus lielus rasējamā papīra ruļļus un piesardzīgi ņēmās tos atritināt. — Tā . .. Ņemsim kaut vai šo mezglu. Kādas te var būt šaubas'
Inženiera Vitovska apaļajā, sārtajā sejā iegulās dažas sīkas krunciņas. Tomēr pēc brītiņa tās izzuda.
— Ak, piedodiet, lūdzu! — viņš teica, joprojām starodams smaidā. — Es nepamanīju, ka jūs esat izvietojuši tos divās rindās. Tad ir skaidrs… Vēlreiz lūdzu, piedodiet man… Starp eitu: kas tad tas? Nu, paskatieties pa logu! . . .
Pēdējos vārdus teikdams, viņš ātri piecēlās un piegāja pie loga.
Caur lielajām, kvadratveidīgajām rūtīm, ko applūdināja lielus straumes, tumši pelēkās debess fonā viņš ieraudzīja divus melnos apmetņos tērpušos stāvus, kas lēni virzījās uz institūta pusi. Augumā garākais gandrīz vilkšus stiepa otru, mazāko.
Bet tie taču ir mūsējie! — iesaucās Vitovskis. — No kaimiņu laboratorijas. Bajanovs un Petrovs . . . Kas tad viņiem?
Un viņš steigšus metās uz durvīm.
*
Galda lampa apgaismoja nelielu laukumu uz rakstāmgalda.
Mazā istaba grima pustumsā.
Logā nepārtraukti bungoja lietus.
Uz dīvana gulēja cilvēks, ievīstīts siltā vatētā segā. Viņa mazā, bālā seja bija nekustīga. Melnās, slimīgi spulgojošās acis raudzījās uz vienu vietu griestos.
Tas bija inženieris Bajanovs, viens no dīvainā gājiena dalībniekiem pa klaju lauku negaisa laikā.
— Vai tiešām jāguļ piecas dienas? — viņš klusu jautāja, pagriezdams galvu pret savu draugu Petrovu, kas sēdēja līdzās.
— Pateicies liktenim, — Petrovs atbildēja, — ka te
— Es saprotu, ka neklājas riskēt ar savu dzīvību, — lēni turpināja slimnieks. — Bet kāds te varēja būt risks? Negaiss? Jāsmejas … Sagadīšanās! Zibens būtu varējis iespert arī istabā, kurā mēs patlaban atrodamies. Vai ne tā? Bet toties cik lieliski viss iznāca! Tieši deguna priekšā iespēra! Tas taču apbrīnojams fakts! Bet, ja būtu novērojuši caur logu, diezin vai atrastu to vietu, kur zibens trāpīja.
Pie durvīm klusu pieklaudzināja, un uz sliekšņa parādījās Vitovska apaļīgais augumiņš.
— Kāda nelaime! Un es, vai zināt, skatos pa logu . . . Redzu — jūs ejat… «Kas gan varēja notikt?» domāju. Un patiešām, kā jūs gadījāties uz lauka? Tādā negaisā! — mazliet aizelsdamies Vitovskis bēra vienā laidā, vērsdamies gan pie slimā, gan pie blakus sēdošā Pctrova.
— Pavisam nejauši … Tas viss ir nieks, Vladimir Aleksand- rovič, — Bajanovs atbildēja, cenzdamies laipni pasmaidīt.
— Nē, brālīši, pērkona laikā klajā laukā nav joki! — Vitovskis turpināja, sēzdamies krēslā. — Nu, sakiet vien… Es dzirdēju, ka zibens iespēris gluži blakus. Iedomājieties, tāds pats laiks bija, kad ministra klātbūtnē pārbaudījām manu ceļa mašinu «Uz priekšu». «Pielūkojiet,» es saku ministram, «ka ne- saaukstējaties.» Bet viņš, ko domājat, izkāpj no mašinas un atbild man…
Tālāk sekoja stāsts, kas šoreiz tiešām bija atradis jaunus klausītājus. Inženieris Bajanovs un inženieris Petrovs bija ieradušies darbā institūtā pavisam nesen, un Vitovska stāstījums viņiem bija jauns.
