— Bet šī mašina, ko patlaban būvēju, jāsaka jums, biedri, bus vēl noderīgāka mūsu valstij, — Vitovskis turpināja. — Ceru, ka jūs esat mana darba kursā?
— Mazliet… Bet ļoti interesējamies par to.
— Ak tā gan! — Vitovskis iekarsa. — Ļoti patīkami. Ļoti patīkami. Varu pastāstīt jums dažus sīkumus . . . Tas taču būs apbrīnojams ceļu kombains! Pat ne kombains, bet drīzāk gan kas cits, — Vitovskis turpināja, arvien vairāk aizraudamies. — Iedomājieties, ka pa lauku uz kāpurķēdēm virzās mans agregats. Mašina iet uz priekšu, bet aiz tās paliek pilnīgi gatavs, izturīgs ceļš. Nav vajadzīgs ne asfalts, ne akmeņu likšana! Mana mašina, apstrādājot noietā gabala virsmu, veido izturīgu ceļa segumu. Speciāls elektrolītisks apstrādājums.. . Zemes virskārta, ko mašina mazliet uzirdina, tiek saslapināta un pakļauta elektrolīzes iedarbībai. Strāvai izejot caur zemi, tās virspusē izveidojas tik cieta garoza, ka, teikšu jums atklāti, ar asfaltu to nemaz nevar salīdzināt. Vai tad asfaltu var klāt tieši uz zemes! Protams, nevar! Asfalta garoza ir neizturīga — tā iegrims mīkstajā pamatā un zem pirmās smagās mašinas riteņiem salūzīs. Parasti taču pirms asfalta liešanas mīksto pamatu noklāj ar akmeņiem … Jūs to, protams, zināt. .. Mana mašina turpretim atstāj uz zemes tik cietu virskārtu, ka būtu smieklīgi runāt par kaut kādu akmeņu apakškārtu. Šī kārta ir reizē ceļa segums un arī apakškārta! … Vai arī ņemiet kaut vai ceļa notekgrāvjus, kuri būtu jāsauc par ceļa obligāto noformējumu. Tos arī izgatavo tajā pašā laikā! Ar divu grāvju racēju' agregatu palīdzību, kuri tieši savienoti ar manu mašinu . . .
— Bet kas tad kavē mašinu pabeigt? — Bajanovs ievaicājās, cenšoties pacelt galvu iespējami augstāk.
Tāds jautājums Vitovskim acīm redzot nepatika. Viņa možā seja acumirklī sadrūma. Bet tikai uz mirkli. Tad tajā atkal atstaroja parastais smaids.
— Tīrie sīkumi, biedri Bajanov, — viņš teica. — Zemes elektrolizēšana ir jauns pasākums, technikā neparasts. Mazliet neveicas… Nopūlamies, redzat, izmainām formu elektrodiem, kas pieskaras zemei. Vārdu sakot, eksperimentējam!
— Tā kā par ilgu, — atkal klusi ieminējās Bajanovs, atslīgdams spilvenā. — Varbūt pašā elektrolizes principā slēpjas kāds defekts?
— Runā, ka jūs jau pērngad esot solījuši pabeigt savu mašinu, — kautri ieteicās Petrovs, kas līdz šim bija klusējis.
Vitovskis sarāvās, bet smaids viņa sejā tomēr nenozuda.
— Vai jums būtu man jāpārmet, biedri!—viņš iesaucās.
— Kāda mana pieredze! Cik pateicības neesmu saņēmis savā mūžā! Ka bija ar iepriekšējās mašinas izstrādāšanu? Rakstu atskaites ziņojumu ministram. Saņemu atbildi: «Atbrauciet, Vladimir Aleksandrovič, pie manis uz pieņemšanu. Apspriedīsim!» Tā ari tagad. Kad es iesniedzu teoretiskos pamatojumus, ministrijā tos atzina par lieliskiem. Bez tam es jums teikšu… — Vitovskis pievirzījās tuvāk slimajam un sāka runāt klusākā balsī: — Vai saprotat, kas par lietu, — viņš turpināja, aiz satraukuma mazliet aizelsies. — Ārzemēs atzinuši! Jā, jā! Iedomājieties tikai, es vakar atšķiru žurnālu «Mechanics», un ko es redzu? Pārdrukāts mans apraksts, kas vēl pagājušo gadu bija publicēts žurnālā «Ceļa mašinas». Un ne tikvien kā pārdrukājuši, bet arī piezīme klāt: «Pazīstamais (ievērojiet, «pazīstamais») padomju inženieris Vitovskis cer atrast paņēmienu, kā iegūt labas šosejas, elektrolitiskā ceļā apstrādājot zemes virskārtu ar speciālu, paša konstruētu mašinu, kura kustas parastā traktora ātrumā. Nu! Ko teiksiet?
— Paskat tikai! — Petrovs izteicās. — Tātad interesējas.
— Un kā vēl interesējas! — nu jau rāmāk turpināja Vitovskis. — Ideja taču ir neparasti oriģinālā. Viņiem, redzams, nekā tamlīdzīga nav.
— Neņemiet ļaunā, Vladimir Aleksandrovič, bet man šķiet, ka ar publicēšanu jūs esat mazliet pasteidzies, — Bajanovs iebilda.
Vitovskim kļuva neomulīgi. Tomēr nekas neizpauda viņa iekšējo satraukumu un aizvainojumu.
— Biedri Bajanov, jūs esat vienkārši brīnišķīgs! — Vitovskis atbildēja, ātri berzēdams rokas. — Vai tik jūs nedomājat, ka man ar mašinu nekas neiznāks? Viss ir caur un cauri pārbaudīts! Attiecībā uz publikāciju, tur nu jūs mani atvainojiet.. . man ir autora apliecība. Tātad tā ir mūsu, padomju prioritāte. Var tikai priecāties, ka ārzemju žurnāls pārdrukā. Tas nozīmē, ka ir atzinuši mūsējo, padomju prioritāti! Nu, un pie tam, kā jūs pats saprotat, pēc autora apliecības vai pēc zinātniskas publikācijās mašinu uzbūvēt nevar. Tā arī man īstenībā manā izstrādājumā ir dažs labs sīkums. Bet par tiem es neminu ne vārda. Tādas tās lietiņas …
Atskanēja kluss vaids. Bajanovs laikam bija neveikli pagriezies un nodarījis sev sāpes.
— Vladimir Aleksandrovič, — viņš pēc brītiņa teica, — paldies, ka apmeklējāt mani. Esmu jums ļoti pateicīgs .. . Atvainojiet mani, man nāk snaudiens.
— Jā, jā, protams, — Vitovskis kļuva nemierīgs un sāka runāt čukstus, — jums vajadzīgs miers. Veseļojieties ātrāk!
Viņš uz pirkstgaliem izgāja no istabas.
— Vai aizgāja? — Bajanovs klusi vaicāja.
