Vitovskis to saprot tik skaidri kā neviens. Jo kādreiz taču viņu pašu bija interesējis jautājums, kā ar elektriskās liesmas palīdzību sacementēt augsni. Viņš bija interesējies, bet pameta, neizdarījis ne visvienkāršākos mēģinājumus.
«Pat kaut kādus aprēķinus taisīju …» Vitovskis domā.
Viņš strauji atgrūž masivo krēslu, izvelk rakstāmgalda atvilktni un sāk tajā drudžaini rakņāties.
Nu jā, tā tas ir! Lūk, šīs nodzeltējušās papīra lapas. Tās ir izraibinātas ar cipariem un sīkām atzīmēm gar malām.
Nosēdies pie galda, viņš sāk uzmanīgi pārskatīt manuskriptu.
— Mašinu izgatavos viņi… —neskanīgi čukst Vitovskis.
Viņa paša vecie aprēķini to apliecināja.
«Pat ziemā tāda mašina strādās,» inženierim pavīd doma. «Spēcīga elektrisko dzirksteļu plūsma, Volta loka liesma, kas spēj sadedzināt gandrīz visu, sasildīs sasalušo zemi un izkausēs •sniega segu. Kāpēc gan es pats neizmantoju šo principu prakse? Vajadzēja pārbaudīt arī to, nevis nepārtraukti noņemties ar elektrolītisko . . .»
Vitovskis atmetās pret krēsla muguru, aizvēra acis un iegrima vēl dziļākās pārdomās.
«Pārāk bezrūpīgi un pārāk mierīgi tu esi sācis izturēties pret savu darbu,» atbildēja kāda iekšēja balss. «Nedrīkst strādāt bez degsmes, nedrīkst. .. Lūk, cilvēks ar augstu temperaturu iziet uz lauka. Slims būdams, viņš atrod vēl sevī spēku iet, lai apskatītu vecu, aizmestu mašinu. Viņam gribas jo ātrāk iegūt mate- rialu savai nākošajai radošajai iecerei. Bet tu? .. . Kaut kādu nieku dēļ atliki izmēģinājumu. Atliki ne vienu reizi vien, tāpēc ka par kaut ko mazliet šaubījies. Tu baidījies, ka jaunā, neveiksmīgā pārbaude varētu mest kaut vismazāko ēnu uz tavu agrāko slavu. .. Bet nevajadzēja baidīties, vajadzēja eksperimentēt pēc iespējas plašāk un vairāk… Nedrīkst, dārgais Vladimir Aleksandrovič, sargājot savu slavu, baidīties no kļūmēm un neveiksmēm. Palūk, ārzemēs cenšas aiziet mums priekšā .. .»
Vitovska roka sniedzas pēc plānā žurnālā zeltītajos vākos. Lēni viņš pāršķir spīdīgās krīta papīra lappuses. Beidzot inženieris nogrimst lasīšanā.
Pēkšņi Vitovska acis pieplūst asinīm. Seja kļūst zili sārta. Vitovskis elpo smagi, aprauti.
— Nozaguši . . .— viņš dobji saka. — Sīkumi? … Ak tad tā … Nelieši! … Neģēļi! .. .
Plānais žurnāls, kas iespiests uz brīnišķīga krīta papīra, šņākdams aizlido pa gaisu pāri istabai. Tas trāpa ozola rāmī ielikto fotogrāfiju, un tā, norāvusies no naglas, krīt zemē. Dzirdams viegls plīstošu stiklu troksnis.
— Neģēļi!… — inženieris, dusmās trīcēdams, arvien vēl murmina. — Tad tādēļ tev bija vajadzīgi sīkumi!… Nelietis!..,.
Neizsakāmi skaidri viņa priekšā atklājas noziegums, ko viņš pastrādājis, pašam negaidot un neapzinoties.
Viņa raksts, kas bija iespiests biezajā ārzemju žurnālā, protams, neizpauda nekādus ražošanas noslēpumus. Turpretim informācijā, ko viņš nupat bija izlasījis plānajā žurnaliņā, izteica daudz ko. Nieka sīkumi, par kuriem tā bija interesējies ārzemju viesis, attiecīgā salīdzinājumā un blakus nostatījuma ar viņa rakstu izmainīja visu ainu… Un viņš, inženieris Vitovskis, bija izpļāpājis šos sīkumus, kas paši par sevi, protams, neko nenozīmēja, bija izpļāpājis tos vienīgi aiz vēlēšanās palielīties, šzradīties vēl vairāk apdāvināts …
Istabā trakā viesulī uzvirpuļoja spīdīga papīra stremeles: inženieris plucināja sīkās driskās abus ārzemju žurnālus, kuros bija viņa «ārzemju» slava. Šajā nodarbībā viņš ielika milzīgu fizisku piepūli.
— Ko es esmu izdarījis! … — inženieris aizelsdamies krāca, ar papēdi mīdīdams uz grīdas radušos papīru kaudzi. — Te nu ir slava … Tagad es saprotu, kāpēc nodrukāja … Saprotu! .. .
— Neģēļi. .. neģēļi . . . neģēļi! … — inženieris nemitīgi atkārtoja, kad, nervu drudža kratīts, tika noguldīts uz dīvana.
Ārsts slimības cēloni izskaidroja ar dziļu nervu satricinājumu un pieprasīja, lai inženieris paliek gultā.
Mazajā laboratorijas telpā, kas piekrauta ar elektriskiem mēraparatiem, ir klusu. Tikai retumis monotoni iedūcās indukcijas spirāle, un tad uz lēzeno metala kasti, kas piebērta ar zemi, plašā strūklā sāk birt zilganas elektriskās dzirksteles.
Pie smilšu kastes stāv inženieris Petrovs. Viņš ar vairojamo stiklu uzmanīgi aplūko sīkās māla drupatiņas.
Bet zemes piciņas, ar kurām notiek izmēģinājums, pagaidām ne ar ko neatšķiras 110 parastajām. Tās joprojām ir tādas pašas mīkstas un irdenas.
Petrova roka atkal pasniedzas pie masivā slēdža, un atkal dzirdama indukcijas aparata dūkšana.
Pie maza galdiņa sēž inženieris Bajanovs. Viņa priekšā kaudze aprakstītu papīru: viņš nodarbināts ar aprēķiniem.
Šodien inženieris Bajanovs pirmo reizi pēc slimības atnācis uz šo mazo laboratoriju, ko steigā iekārtojis viņa draugs Petrovs. Viņi abi atnāca šurp tūdaļ pēc apspriedes pie galvenā inženiera.
— Cik tālu tad vajadzēs palielināt jaudu? Vienkārši nesaprotami, kas notiek! Varbūt, gluži otrādi, vajag pamazināt?
Bajanovs atraujas no saviem papīriem un skatās uz Petrovu.
— Nezinu, Vaņa. Man te pagaidām nekas vēl nav skaidrs, — viņš saka, dziļi nopūzdamies. — Pamēģini palielināt! Man vēl paliek pavisam nedaudz …
