Ģeoloģiskās izlūkošanas technikas institūta vaditajs galvenais inženieris Arams Grigorjevičs Gevorkjans apstājās un sastinga uz vietas.
— Nesaprotu … — viņš klusi teica. — Kas noticis? Skelets . .. Kas tas ir? Jā, skelets . ..
Patiešām, cauri nakts tumsai pretējās ēkas logā varēja redzēt dīvainu ainu . ..
Šis dīvainais notikums bija sācies pavisam parasta kārta. … Darba diena beigusies. Krēsla sabiezē. Galvenais inženieris, domās nogrimis, soļo pa savu kabinetu. Pa brīdim viņš pieiet pie atvērtā loga, ar pilnu krūti ieelpo svaigo gaisu, tad no jauna sāk mērot istabu no viena kakta uz otru. Rokas sabāzis dziļi kabatās, no kā viņa garais, kalsnais augums šķiet mazliet sakumpis, viņš bez trokšņa slīd pa grīdsegu, šūpodams galvu s.oļu taktī.
— Tērauda caurules.. . Bet ja nu diametrs ir lielāks, ko tad? Kāpēc nevarētu lielāku? — dzirdama viņa vienmuļā murmināšana.
Pie tam galvenais inženieris apstājas un jautājoši skatās istabas dziļumā, kur mijkrēslī iezīmējas rakstāmgalda tumšais siluets.
—Pārrēķināsim, — viņš stingri nosaka, atkal uzsākdams soļot pa istabu. — Pārrēķināsim … pārrēķināsim … Caurules … caurules …
Galvenais inženieris apstājas pie rakstāmgalda un sāk nervozi bungot pa to ar pirkstiem.
— Ar lidmašinu! Lai atgādā ar lidmašinu. Un punkts. Beigas!— viņš dobji saka, strauji atraudamies no galda, it kā attālinātos no neredzama oponenta. — Beigas … Nevar būt nekādu iebildumu. Beigas …
Gevorķjanam patīk sarunāties pašam ar sevi. Šā cilvēka straujais temperaments nenorimst ne bridi. Vienatnē palicis, viņš joprojām jūtas kā daudzu iedomātu sarunu biedru vidū. Galvenais inženieris domās disputē ar viņiem, pierāda, prasa tiem padomu un pats arī viņu vietā atbild. Šī radīšanas procesa savdabīgā forma, kas piemīt dažiem cilvēkiem, pie viņa izpaužas sevišķi krasi.
Tadas iespējas!… Bet mēs? Ko darām mēs!… viņš turpina, paātrinādams solus.
Tad, strauji pagriezies, dodas uz kabineta durvīm.
Plaši atveras masivās durvis. Tās paliek vaļā — Gevorkjans bieži vien aizmirst tās aizvērt, it kā nevēlēdamies_aizsprostot ceļu saviem daudzajiem iedomātajiem sarunu biedriem., Durvis aizver maza auguma meiča, sekretāre, kas labi zina sava priekšnieka paražas. Kādu brīdi viņa ieklausās aizejošajos soļos, tad lēni apsēžas pie sava galdiņa.
Bet drīz gaitenī atkal sadzirdami soļi. Tie ir strauji, droši, bet ne tik steidzīgi kā galvenajam inženierim. Durvis atveras. Uz sliekšņa parādās zema auguma plecīgs cilvēks — partijas komitejas sekretārs Tētis.
īstenībā viņa uzvārds ir Chviļa, kas ukrainiski nozīmē «vilnis». Grigorijs Timofejevičs Chviļa. Bet draudzīgā iesauka «Tētis», ko strādnieki, viņa darba biedri, devuši viņam par cienīgo apdomu un labsirdīgo izskatu, iesakņojusies jau sen.
— Labs vakars!—Tētis saka, pakavēdamies pie durvīm. — Vai iekšā?
— Labs vakars, Grigorij Timofejevič … Tikko izgāja, — atbild sekretāre, pieceldamās no galda.
— Uz kurieni tad viņš?
— Aizgāja klaiņot.
— Aha .. .
Izteiciens «aizgāja klaiņot» labi pazīstams abiem: tas nozīmē, ka inženieris pārdomās staigā pa institutu, ieskatīdamies visos kaktiņos.
— Vai uzmeklēt viņu?
— Nav vajadzīgs, — Tētis gausi saka. — Ar labu nakti!
Galvenais inženieris pa to laiku iet cauri plašai zālei, ko vāji
apgaismo dežurspuldzītes. Viņš uzmanīgi aplūko sarežģītos mechanismus, kas izvietoti uz galdiem un speciāliem stendiem. Dažas mašinas redzamas tikai kā apveidi, tām iemirdzas tikai atsevišķas niķelētas detaļas. Galvenais inženieris pakavējas gandrīz pie katras mašinas.
Lēni viņš iet no vienas mašinas pie otras. Viņš atgādina karavadoni, kas naktī apskata poziciju izvietojumu un guļošos karavīrus. Rīt karavadonis visā savā militārā varenībā parādīsies karaspēka vidū. Bet šodien tumsas aizsegā viņš klaiņo, ļaudamies pārdomām un iecerēdams plānus turpmākām slavenām kaujām.
Pneimatiskais urbis . .. Hidroturbinas urbis … Daudz citu mechanismu, kas izvietoti zālē, domāti zemes urbšanai, lai 'iespiestos tajā pēc iespējas dziļāk.
Pie vienas mašinas galvenais inženieris pakavējas sevišķi ilgi.
— Korpusu paplašināsim . .. Tā … — viņš saka, aplūkojot mašinu no visām pusēm. — Nemaz nav slikti …
Uzgājis otrā stāvā, Gevorkjans iet pa garu gaiteni. Cita pēc citas lēni tam aizslīd garām durvis, kas ved kabinetos un laboratorijās.
— Cilvēki . . . Vajadzīgi cilvēki .. . — viņš murmina. — Kā strādā šie trīs? Liekas, nav slikti zēni. Varbūt uzdot tiem? Pareizi!
Institūtam veicams jauns, neparasts darbs.
Tieši tāpēc galvenais inženieris pa naktīm klaiņo, nerazdams sev laiku atpūtai.
