Istabā jūtama spirgta ozona smarža, kas neiztrūkstoši pavada spēcīgu elektrisko izlādēšanos. Ozonizēto gaisu ir tīkami ieelpot, bet tikai līdz zināmam laikam. Vēlāk rodas reibumam līdzīga sajūta.
— Vai šodien nepietiks? — Petrovs ieminas. — Jau pusvienpadsmit.
— Ja esi noguris, — Bajanovs atbild, turpinādams rakstīt, — atpūties, bet man jāapvieno šīs divas formulas vienā.
Petrovs nosēžas blakus krēslā. Bet ne uz ilgu laiku. Pēc brīža viņš pielec kājās un dodas pie elektriskās mašinas.
Alkal atskan dūkšana. Atkal lēkā zilganas dzirksteles, šoreiz cilada leņķi pret zemi.
Kad dūkoņa mitējās un istabā iestājās dziļš klusums, abi draugi pēkšņi ievēroja, ka aiz durvīm dzirdami soļi.
— Kas tur ir? — Petrovs uzsauca.
Atbildes nebija. Soļi tūdaļ apklusa.
— Jābeidz darbs, — Petrovs teica. — Man reibst galva. Rīt vajag paprasīt, lai ierīko nepieciešamo ventilāciju. Tad arī sēdēsim cauru nakti, ja būs patika.
— Tev taisnība, — Bajanovs atbildēja, savākdams uz galda papīrus. — Mūsu darbs nupat tikai sāk izvērsties, mums jātaupa* savi spēki.
Pēc institūtā noteiktās kārtības ikvienas laboratorijas durvis bija jāslēdz sargam-ugunsdzēsējam. Viņam vajadzēja telpu iepriekš apskatīt, pārliecināties, vai izslēgti visi svirslēdži un vai kaut kur nav atstāta kāda kvēlojoša sildāmā spirāle vai deglis. Durvju atslēga vienmēr glabājās pie dežuranta.
Inženieri mazliet piekopa telpu un, pusbalsī sarunādamies, gāja lejā pēc dežuranta.
Tobrīd gaitenī atkal noskanēja nedroši soļi. Mazliet grīļodamies, pa gaiteni gāja Vitovskis. Viņš apstājās laboratorijas durvju priekšā, no kuras draugi tikko bija izgājuši, un nedroši pieklauvēja. Nesaņemdams atbildi, Vitovskis uzmanīgi pagrūda durvis. Tās nedzirdami atvērās.
— Vai te kāds ir? — mazliet uztraukdamies, klusi vaicāja inženieris, aplūkodams istabu. — Dīvaini… Kur tad viņi palikuši?
Vitovskis paspēra dažus soļus, vēlreiz uzmanīgi apskatīja telpu un kaut kā nenoteikti atmeta ar roku. Tad viņš apņēmīgiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda, atvēra vidējo atvilktni un iebāza tur papīra vīstokli.
— Atradīs… Rīt atradīs… — viņš norūca, iziedams no istabas. — Tā būs pat labāk .. .
Bajanova un Pctrova laboratorijā darba tempi pieauga ātri, Viņiem palīgā deva pieredzējušus konstruktorus, fiziķus, ķīmiķus..
Mazo indukcijas spirāli, kas inženieriem bija noderējusi pirmajiem mēģinājumiem, tagad nomainīja liels augstsprieguma ģenerators.
Tas radīja varenu dzirksteļu plūsmu, kas deva spēcīgu elektrisku liesmu.
Bet pagaidām rezultāti vēl neko nesolīja. Dažreiz zeme saķep a, bet klājums bija trausls un no inazaka sitiena viegli sadrupa.
Iesākās mokošas šaubu un neveiksmju pilnas dienas.
Matemātiskie aprēķini, ko bija devis Bajanovs, mēģinājumā neapstiprinājās. Vajadzēja bez gala eksperimentēt, lai atrastu īsto pieeju noslēpumam, kā panākt izturīgu zemes sakopšanu
Bija brīži, kad Petrovam likās, ka visa viņu iecerēta doma dibināta uz pārāk nedrošiem pamatiem. Var būt, ka akmens, ko viņi atrada pēc zibens speriena, radies tiem nezināmu fizisku vai ķīmisku cēloņu nejauša kombinējuma rezultātā! Varbūt neizdosies atkārtot šos kombinējumus, vai arī tie izrādīsies tik sarežģīti, ka nebūs nekāda aprēķina lietot tos praksē!
Nolēma pieaicināt palīgā speciālistu matematiķi.
Drīz laboratorijā ieradās jauns darbinieks, gara auguma kalsnējs cilvēks, matematiķis Oļšanskis. Viņš ātri iepazinās ar veicamo darbu un tūdaļ ķērās pie aprēķiniem.
Darba dienas beigās Oļšanskis kārtīgi salika savus papīrus un noglabāja rakstāmgaldā, pie kura agrāk bija strādājis Bajanovs.
Tās pašas dienas vakarā, kad draugi laboratorijā palika vieni, Bajanovarn ienāca prātā paskatīties, ko jaunais darbinieks pa dienu paveicis.
Inženieris sāka uzmanīgi pārcilāt papīrus, kas atradās galda atvilktnē. Tie bija steigā izdarīti uzmetumi. Reizē ar to Bajanovs nolēma pilnīgi sakārtot savas piezīmes. Viņš sāka rakņāties pa atvilktni, izceldams no turienes veselas lapas un dažādus sīkākus papīra gabalus.
Pēkšņi viņa uzmanību saistīja rūpīgi kaudzītē saliktas lapiņas, pierakstītas ar cipariem un formulām. Jau pavirši iepazīstoties ar tām, inženieris bija pārsteigts.
— Panāc šurp! — viņš pasauca savu draugu. — Neko nesaprotu! … Vai nu mūsu uzaicinātais matematiķis ir tieši ģeniāls cilvēks, vai arī te ir kaut kādas burvības. Se paskaties … — Viņš pasniedza Petrovam galdā atrastos papīrus.— Tie taču ir apbrīnojami aprēķini! — Bajanovs turpināja. — Kā viņš to tik ātri varēja paveikt? …
Abi draugi sāka cītīgi pētīt manuskriptu.
Tas bija īss pamatojums mālu apdedzināšanai ar elektrisko lādiņu palīdzību.
— Apbrīnojami! — iesaucās Petrovs. — Te taču ir viss, kas mums vajadzīgs! Un pat vairāk … Nu paskaties uz šo formulu! Vai nu tu saproti? Ja to apvienos ar novērojumiem, ko ieguvām vakar, vai zini, kas iznāks?
Abi inženieri priecājās kā bērni. Viņi bez gala pāršķirstīja papīra žūksnīti, salīdzināja formulas ar savu mēģinājumu pie- zīmem un nebeidza jūsmot.
Ir gan cilvēciņu mums atsūtījuši! — Bajanovs nemitējas.
