Kas par spējām! Padomā tikai! Vienas dienas laikā izdarīt Jā ~.. patiesi … — Petrovs piekrita. — Bet pēc izskata tāds lēns. Vispirms viņi izlēma tūdaļ, neatliekot darbu uz rītu, pārbaudīt kādu sīkumu, kas izrietēja no jaunajiem matematiskajiern aprēķiniem. Inženieri drudžaini ķērās pie mēģinājuma sagatavošanas. Viņiem par laimi viss vajadzīgais bija tepat pie rokas, laboratorijā. Elektrods, no kura dzirksteles lec uz zemi, bija jāņem nevis plakans, kādu lietoja pirms tam, bet robains. Par tādu elektrodu pilnīgi varēja noderēt kāda laboratorijas mērinstrumenta neliela detaļa. Petrovs naigi sāka strādāt ar uzgriežņa atslēgu, cenzdamies atdalīt nepieciešamo detaļu no aparata, kas tieši izrādījās tepat. Pēdīgi tas viņam izdevās, un robaino paneli viņš sāka piestiprināt izmēģināšanas stendam. Kā par spīti detaļa ilgi nepadevās. Tai nebija vajadzīgā izciļņa, un beigās to nācās piestiprināt, piesienot ar vara stiepli pie izmēģināšanas iekārtas. Pienāca svinīgais un reizē uztraucošais brīdis. Vai daudzi saprot to izjūtu, kas pārņem eksperimentētāju, kad viss sagatavots, lai ieslēgtu svirslēdzi vai pārbīdītu iedarbināmo sviru! Cik daudz domu parasti pazib prātā šajā brīdī! Vai mēģinājums izdosies? . . . Ne jau katrreiz mēģinājums ir sekmīgs. Inženieru pētnieku vidū bija nostiprinājies ticējums: «Tas, kas iznāk uzreiz, vēlāk nestrādās droši — bojāsies …» Varbūt šī ticējuma pamatā ir zināma taisnība. Ja kaut kas izdodas uzreiz, tā var būt arī nejaušība! Bet eksperimentētājs, to nezinādams, apmierinās, sāk būvēt modeli, balstoties uz iegūtajiem rezultātiem. Taču vēlāk, kad modelis uzbūvēts, noskaidrojas, ka tam ir dažādi trūkumi. Mēģinājumi var būt neveiksmīgi. Tomēr no neveiksmēm nav jābaidās. Ar tām jācīnās. Tā jau arī ir romantika, ko drosmīgi pētnieki, jaunu principu atklājēji technikā, jaunu mašinu būvētāji izbauda savā darbā. Atskanēja augstsprieguma ģeneratora spēcīgā dūkoņa, un uz cieši noblīvēto zemi kastē gāzās» neganta elektriskā liesma. Pēc ārējā izskata šī liesma ne ar ko neatšķīrās no tās, kas jau ne reizi vien bija apdedzinājusi zemi. Tā bija tikpat žilbinoša uguns, kas šaudījās pa valgo virsmu, izplatot visapkārt deguma un skurbinoša ozona smaku. Bet tā tas bija tikai no ārienes — to varēja saredzēt eilveka acs. Īstenībā tas bija gluži citāds elektrības lādiņš, tas veica citādu darbu. Kad apklusa ģeneratora dūkoņa un inženieri pievilka sev klāt smilšu kasti, istabā atskanēja gaviļu sauciens. Zemes virskārtu klāja cieta akmens garoza ar tūkstošiem ielāsmotu sīku vizulīšu; kas mirgoja elektrisko spuldžu gaismā. Bajanovam nāca prātā mēness nakts pēc negaisa, kad viņš pirmo reizi ieraudzīja akmens gabalu, kas bija radies no zibens spēriena. — Aplūko šo kārtu . . . Tā ir tā pati, Vaņa! Vai tu pēc smilšu graudiņu zaigojuma vien jau neredzi, ko mēs esam panākuši? Panācām! Vai saproti? — Bajanovs līksmi sauca. Bet Petrovs nemaz nemēģināja iebilst. Viņš pats lieliski saprata, ka izdarītais mēģinājums izdevies teicami. Akmens klājumu izņēma no kastes. Tas izrādījās pietiekami biezs. — Iedomājies tikai! — Petrovs iesaucās, izmērījis akmens kārtiņas biezumu. — Divdesmit trīs milimetri. Un ģenerators strādāja tikai kādas divdesmit sekundes! Vai tad var vēlēties vēl ko labāku! . .. Inženieri nosēdēja cauru nakti, nemitīgi atkārtodami savu mēģinājumu. * Viens no pirmajiem uz laboratoriju atnāca jaunais darbinieks matematiķis Oļšanskis, kas tikai vakar bija sācis darbu. Draugi viņu sagaidīja ar jūsmīgiem izsaucieniem. — Paldies jums, dārgais biedri! Viss ir pilnīgā kārtībā! — Petrovs satraukts teica, cieši spiezdams ienākušajam roku. — Tas ir apbrīnojami! Mēs nupat spriedām… Ka jūs tik ātri varējāt paveikt mums vajadzīgos matemātiskos pētījumus? .lūs vienkārši esat ģeniāls cilvēks! Patiesi! Matematiķis, neko nesaprazdams, ilgi izbrīnā noraudzījās uz prieka pārņemtajiem inženieriem un tikai pēc brīža saņēmās pavaicāt: — Sakiet, — vai tad ar šiem aptuvenajiem aprēķiniem, ko es paguvu izdarīt, jau pietiek? Pie tam tic, liekas, nebija vēl gluži pabeigti, — viņš samulsis noteica. — Tad nu ir gan «nepabeigti»! — Petrovs uztraucās. — Jūs taču vienkārši kautrējaties! . .. Nu padomā tikai, Miša: biedrs; uzskata, ka viņa matemātiskie aprēķini vēl nav pabeigti. Ko? Kā tev tas patīk? Oļšanskis kautri smaidīja. Viņš nesaprata, kādā kaila daži matematiski uzmetumi tā varējuši palīdzēt inženieriem. — Piedodiet man… —viņš beidzot ieteicās. — Jūs pārspīlējat manu lomu. Es vienkārši neko vēl nepaguvu izdarīt. — Beidziet, beidziet! — Bajanovs kategoriski teica. — Tagad viss ir skaidrs. Pagaidām tuvākajā laikā mums jūsu palīdzība pat nebūs vajadzīga. Jūs vienā dienā paveicāt to, pie kā cits būtu nosēdējis veselu mēnesi. Šodien pat rakstīsim direktoram attiecīgu ziņojumu. Arvien vēl neko nesaprazdams, bet redzami aprnierinats, matematiķis pateicās draugiem par uzmanību un aizgāja uz savu konstruktoru biroju, no kurienes bija uz laiku piekomandēts. «Apbrīnojami, cik maz viņiem vajadzēja!» Ojšanskis nodomāja, aizejot no laboratorijas. Kad pirmo panākumu radītais skurbums izgaisa, Bajanovs un Pctrovs pārliecinājās, ka grūtības, kas kavēja konstruēt jauno ceļu taisāmo mašīnu, vēl nav galā. Gluži citādi rezultāti iznāca, kad primitīvā, robainā elektroda vietā ielika īstu, speciāli izgatavotu. Atkal iegūtā akmens kārta nebija pietiekami stipra. Atkal kaut kāda sīka kļūda traucēja sekmīgi nobeigt darbu. Bija jāizdara daudz jaunu mēģinājumu, kamēr iekārla sāka darboties bez kļūmēm. Bija jāizcieš jaunas mokas un vilšanās, iekāms inženieri varēja stingri teikt, ka viņu priekšā ir pilnīgi pabeigts, praktiski pārbaudīts princips, pēc kura varēja droši būvēt ceļu taisāmo mašinu. * Partijas komitejas sekretāres Koņevas kabinetā sēž Petrovs mi Bajanovs. Viņi atnākuši šurp, lai ar institūta partijas organizācijas vadītāju apspriestos par jautājumu, kas skar ne tik daudz tech- niku kā biedrisko etiķu. — Lidija Michailovna! — Pctrovs uzsāk sarunu. — Kā jūs zināt, mūsu izmēģināšanas darbi sekmīgi beigušies. Pie viena mums jāpateicas jums par visām rūpēm mūsu labā … — Nebija nekādu sevišķu rūpju. Kāpēc jūs tā domājat? — Koņeva atbild, atturīgi smaidot. — Zinām, zinām! — iejaucās Bajanovs. — Kas pierunāja direktoru noņemt transformatoru no atbildīga iecirkņa un nodot to mums? Kas bija parūpējies, lai laboratorijā vienā mirklī ierīko ventilāciju? … — Vai tikai tādēļ atnācāt? — Koņeva vaica, uu jau stingri skatīdamās i nženieros. — Nē, ne tikai tādēļ, — Petrovs turpina. — Mums radies ļoti sarežģīts, kutelīgs stāvoklis… Redziet, kas par lielu. Zemes, saķepšana tagad mums izdodas lieliski. Bet ar to taču vēl par maz! Tagad jābūvē mašina, rati ar elektrostaciju un zemes irdinātāju, uz kura būs novietota dzirksteļu ierīce. Tikai tada gadījumā darbu varēs uzskatīt par pabeigtu, kad pa īstu zemi lauka apstākļos ies pāri tāda mašina. Bet pagaidām tie visi tikai labo- ratorijas mēģinājumi. — Kas tad jūs kavē būvēt tādus ratus? — Neviens nekavē, — Bajanovs klusi atteica. — Nu, kādēļ tad šaubāties? Sāciet drīzāk! — Redziet … — Petrovs turpināja. — Mēs bijām domājuši' par termiņiem. Rati nemaz nav tik vienkārša lieta, tos nevar ātri izgatavot — paies mēnesis vai vairāk… Mums ir cits priekšlikums … Ja nu parunātu ar inženieri Vitovski un uzrīkotu mūsu ierīci uz viņa uzbūvētajiem ratiem? Tie taču jau pārbaudīti lauka apstākļos. — Tā, tā, biedri… Paskat, no kurienes vējš pūš! — dzīvi ierunājās Koņeva.— Ļoti interesanti! Ar Vitovski var parunāt. Viņam jau ir labāk .. . Bet vai esat padomājuši, ka gadījumā,, ja Vitovskis piekritīs, gala rezultātā neiznāks tikai jūsu konstrukcija vien? Es ceru, jūs mani saprotat? Ja jūs pasūtītu jaunus ratus, tad visa mašina būtu jūsu, Bajanova un Pctrova iecerēta uri konstruēta. Bet, ja izlietosiet Vitovska ratus, kā konstrukcijas mašina tad tā būs? Vai par to esat domājuši? — Esam! — abi inženieri atbildēja vienā balsī. — Nu, un ko izlēmāt? — Redziet, kā tas ir … — samulsis iesāka Bajanovs. — Inženieris Vitovskis daudz strādājis pie ceļu mašīnas .. . Vajadzētu viņu iesaistīt. .. Un arī laiks ietaupītos . . . Bet, kurš skaitīsies mašīnas konstruktors, tas nav svarīgi . . . — Tātad jūs… — Koņeva mirkli nogaidīja, — jūs gatavojaties tieši tādā veidā paātrināt mašinas nobeigšanu? — Slava nav pats galvenais … — Petrovs atbildēja. — Lai tikai ātrāk uzbūvējam ekspluatējamu mašinu … — Bajanovs piebilda. — Jums vajadzēs ar Vitovski parunāt, — saviļņota teica Koņeva. — Es domāju . .. Redziet, kā jau zināt, viņš vēl arvien guļ slims. Pēdējo reizi es pie viņa biju vakar . . . Viņš taču arī nav zaudējis cerības nobeigt savu mašinu. Es nu nezinu, vai piekritīs… — Koņeva piecēlās un sniedza pāri galdam roku… uz redzēšanos, biedri, — viņa nomierinājusies teica. Slava un popularitāte mūsu zeme nekad nepaiet garām tiem, kas to- pelnījuši. Vitovska veselības stāvoklis jo dienas, jo vairāk uzlabojas. Viņa bālā un novārgusī seja pamazām atguva agrāko īpatnējo svaigumu. Pilnīga vienaldzība pret visu apkārtni, ko bija radījis smagais nervu satricinājums, pamazām sāka pariet. Atkal atdzima agrākais Vitovskis, kustīgs, labsirdīgs un vienmēr smaidīgs. Tomēr apzīmējums «agrākais Vitovskis» būtu bijis nepareizs… Pēdējā laikā viņa bija noticis krass garīgs lūzums. Jau sen ar ārsta atjauju viņu bija sākuši apmeklēt ne tikai tuvi paziņas, bet arī gluži sveši cilvēki. Viņa laboratorijas darbinieki apspriedās ar viņu par darbu, nesa tam rādīt jaunos rasējumus un pat atsevišķas sīkas mašinas detaļas, kas izgatavotas viņa prombūtnes laikā. Vitovskis dzīvi interesējās par darbu gaitu. Viņš bija pieprasījis sev mazu rasējamo dēli un, no gultas neceldamies, mēģināja izdarīt dažādus schemu uzmetumus. Drīz viņam radās jauns, ļoti interesants priekšlikums — oriģinālā sniega tīrīšanas ierīce, kas ļautu nākamajai mašinai darbu veikt arī ziemā. Tas nebija vienkāršs sniega tīrītājs, kas notīra sniegu mašinas ceļā. Tas strādāja mazliet citādi. Speciālām spēcīgam sildītājam vajadzēja kausēt sniegu, vienlaikus sasildot augsnes kārtu. Vārdu sakot, Vitovskis bija darījis visu, lai viņa mašinas galīgo pārbaudi nevajadzētu atlikt uz pavasari. Darba biedri centās ne ar ko neatgādināt Vitovskim, ka tagad vienā laikā ar viņa mašinu Bajanovs un Petrovs būvē- citu, neteica viņam arī, ka jaunās mašinas izstrādāšana sekmējas. Tomēr Vitovskis pats prasīja, lai viņam pastāsta par pēdējiem jaunākiem notikumiem institūtā un it īpaši par jauno « inženieru darbu. — Tā . .. ta . . . Vareni! — viņš parasti mēdza teikt, noklausījies kārtējo ziņojumu par jauno konstrukciju, kas veidojās, vienlaikus ar viņa paša mašinu. Darbinieki tad pieklājīgi novērsās: viņiem likās, ka Vitovskis to nesaka no sirds. — Vai jūs domājat, ka man nav patiesa prieka par viņu panākumiem? — reiz viņš pārmetot vaicāja. —Jūs maldāties. .Jā, maldāties… Es zinu, ka viņiem izdosies uzbūvēt mašinu, kas strādās labi. Tā būs gluži laba mašina… Un izgudrotāji to pilnīgi pelna, viņi ir īsti entuziasti. Bet par mūsu mašinu jāsaka, ka tā arī nebūs slikta. Turpmāk dzīve rādīs, uz kāda zemes pamata vislabāk strādās viņu mašina un uz kāda — mūsējā. Pie tam vārdu «mūsējā» Vitovskis kaut kā īpaši uzsvēra. Darbinieki atcerējās, ka šo vārdu viņš agrāk bija lietojis ļoti reti. Parasti viņš teica: «mana» mašina. Reiz darba biedri pastāstīja, ka inženieri Bajanovs un Petrovs lūdz atļauju viņu apmeklēt. Vitovskis lika pateikt, ka viņš priecāsies, tos redzot, un lūdza, lai tie atnāk pirmajā izdevīgajā brīdī. To pašu vakaru abi inženieri sēdēja pie slimnieka gultas. — Mēs atnācām tādā lielā… — Pctrovs nedroši iesāka, kad bija beigušās vispārējās sarunas un atmiņas. — Mcs jūs ļoti cienījam, Vladimir Aleksandrovič … — Tā, tā! — moži ieinteresējās Vitovskis. — Esmu jums ļoti pateicīgs … — Mēs atnācām pie jums ar milzīgu lūgumu, — Pctrovs turpināja. — Lai lietu vispār paveicinātu, gribam jums piedāvāt. . . savienot jūsu ratus, kuri, kā visiem zināms, darbojas bez kļūmēm, ar tikko pabeigto dzirksteļu iekārtu. Tādā gadījumā jau pēc desmit dienām varēs izbraukt uz lauka … Ko jūs par to sakāt? Vitovska sejā sastinga nenoteikts smaids. — Nu, protams, ja vien tas jums ir pilnīgi pa prātam, — Bajanovs piebilda. —Ja jums ir vismazākā nevēlēšanās… jūs saprotat… Labāk nevajag, protams! Vitovskis arvien vēl klusēja. Tad viņš lēni un uzmanīgi sāka aplūkot rasējuma uzmetumus, kas bija ar spraudītēm piesprausti pie sienas blakus gultai. Tās bija skices sniega novākšanas "ierīcei. — Nu, redziet..'. — viņš klusi teica, paceldams roku pie sienas. — Tas dos iespēju mūsu mašinai strādāt ziemas apstākļos. Bet… — Vitovskis nolaida roku, un tā nevarīgi noslīdēja lejā, — vēl vajadzēs laika… mazliet laika. Samērā nedaudz, protams .. . — Tad par mūsu priekšlikumu nav ko domāt! — ar uzsvērtu jautrību teica Petrovs. — Skaidrs, ka jānobeidz jūsu mašina. Uzskatiet, ka saruna nav notikusi, Vladimir Aleksandrovič! — Nē, biedri! — Vitovskis teica, galvu mazliet paceldams. — Vai zināt, ko es jums sacīšu? … Es piekrītu jūsu priekšlikumam. Jā, piekrītu! Lai mašina būtu kopēja, mūsu, ja tas kaut vai par vienu dienu paātrina tās nobeigšanu. Jāpasteidzas… pareizi, Vladimir Aleksandrovič! — atviegloti nopūlies, trim Petrovs. — Mašinai vispirms jābūt mūsu, padomju ražojumam un jāsāk darboties jo ātrāk! Vakara atlikušo daļu inženieri pavadīja, tērzēdami par gaidāmo parbaudi un dažādiem teehniskiem sīkumiem. Vai jūs pazīstat, Vladimir Aleksandrovič, matematiķi Oļšanski? — Bajanovs starp citu iejautājās. — Tāds kalsnējs, ar brillēm . . . - Olšanski? Zinu, labi zinu, — Vitovskis atbildēja. — Ļoti spējīgs un jauks cilvēks. Un kas tad ir? Vai saprotat,— Bajanovs turpināja,— viņš ne tikai ir spējīgs, bet tieši ģeniāls matematiķis. Iedomājieties tikai! No rīta atnāk pie mums darbā. Vēl pat nebija, kā nākas, iedziļinājies darba būtībā, bet pret vakaru — lūdzu, atrodam viņa galdā ma- tematisku pamatojumu! Taisni pārsteidzoši! Tieši septiņas lappuses. Nu, un tūdaļ pēc tam mums darbs sāka veikties. Devis apbrīnojamu matematisku pamatojumu! — Septiņas lappuses, jūs sakāt? — Vitovskis noteica, tā noslēpumaini smaidīdams. —Pagaidiet, pagaidiet… Un vai viņš .. . nenoliedz, ka to uzrakstījis? Abi draugi brīnīdamies skatījās uz inženieri, kas nezin kāpēc bija satraukts. — Protams, ka nenoliedz! — Bajanovs atbildēja. — Kas gan cits bez viņa varēja to uzrakstīt! Mēs iesniedzām ziņojumu direktoram. Oļšanskis institūta pavēlē saņēma pateicību. Tagad viņš mums kļuvis slavenākais matematiķis. Un ne tikai pie mums — slava par šo apbrīnojamo gadījumu izplatījusies tālāk. — Slava … — Vitovskis klusi teica. — Slava … — viņš atkārtoja, tukšu skatienu raudzīdamies kaut kur sānis. Kādu brīdi Vitovskis nekustējās, viņš par kaut ko cītīgi domāja. Bet tad pēkšņi izplūda jautros, aizrautīgos smieklos: — Vai biedri!… Vai, nevaru!… Jūs sakāt, slava? Tad ta slava! Ha, ha, ha! Vai, es nevaru . .. — Nu redzi, — Petrovs teica savam draugam, kad viņi, iznākuši 110 Vitovska dzīvokļa, kāpa lejā. —Viņam nedrīkst minēt vārdu «slava». Viņš vēl nav gluži atžirdzis. Vai pamanīji, kā viņš smējās? Redzams, ka tomēr slimīgi pārdzīvo … * Tās pašas dienas vakarā abi draugi ieraudzīja matematiķi Oļšanski. Strauji atrāvis vaļā durvis, matematiķis ienāca laboratorijā. Viņa seja izskatījās barga. — Ta ir nekrietnība, biedri! Velns viņu sazina, kas tas ir! Jūs mani esat apkaunojuši! — viņš bargi teica. — Kas jums noticis? — Bajanovs kļuva uzmanīgs. — Kas jūs apkaunojis? — Jūs esat apkaunojuši! Jūs! — Oļšanskis turpināja. — Vai saprotat, kas noticis? Jūs izmantojāt aprēķinus, kas nepieder man. Kāpēc tad, velns parāvis, jūs ziņojāt, ka es tos esmu izdarījis? Kas tie par jokiem? Te tikai Bajanovs atcerējās, ka pirms dažām stundām aizsūtījis Oļšanskim aprēķinus, lūgdams izmainīt dažas formulas. — Vai šos aprēķinus jūs izlietojāt? Šos? — Oļšanskis turpināja uztraukties, izņemdams no vākiem pazīstamās lapas. — Jā, šos, — Bajanovs izbrīnījies atbildēja. — Bet tas taču nav mans darbs! Saprotiet: nav mans! — Kā darbs tad tas ir? — Petrovs bija neizpratnē. — Jūs gribat zināt? Lūdzu… Man šis jautājums nerada nekādas šaubas. Ludzu, paskatieties .. . paskatieties šo atrisinājumu .. . Vai tad jūs neredzat, ka te ir raksturīgs paņēmiens? LJn šeit, paskatieties … — Oļšanskis drudžaini šķirstīja lapas. — Šeit tas pats … Kam ir tāds paņēmiens? Nu, protams, jums to grūti noteikt, bet man tas zināms pilnīgi neapšaubāmi: šo aprēķinu izdarījis inženieris Vitovskis . . . neviens cits, izņemot viņu, tā nestrādā .. . Vai tagad skaidrs? — Ne gluži… — Petrovs atbildēja. — Vismaz nav skaidrs, kā un kāpēc šie aprēķini atradās mūsu galdā. — Tas nu uz mani neattiecas, — bēdīgi smaidīdams, atbildēja Oļšanskis. —Mani vairāk interesē, kā reabilitēties. Jūs taču saprotat manu stPvokli! … Pateicība pavēlē… Visi uz mani ar pirkstiem rāda: lūk, slavenais matematiķis… Kas par slavu izplatījusies! Bet man ar visu to nav nekāda sakara. Man nav ne mazāko nopelnu pie jūsu sekmēm mēģinājumos. Labi, ka es atteicos no prēmijas. Kāds kauns!… Iedomājieties tikai!… Tūlīt dodos pie inženiera Vitovska … Es pierādīšu, ka šie aprēķini ir viņa. * Institūta partijas organizācijās sekretāres Koņevas priekšā sēž galvenās pārvaldes priekšnieks, inženieris pusmūža gados, tikko ieradies no centra. Viņš ir līksms un satraukts. — Nokavējos! Saprotiet, Lidija Michailovna, nokavējos tikai par dažām stundām! Nu vai nav žēl? — viņš runā, žestikulēdams ar rokām. Nekas, biedri, vēl redzēsiet. Šodien bija pirmais mēģinājums, bet, protams, ne pēdējais, — Koņeva mierina savu viesi. Tā jau ir, ka pirmais! Pirmo nokavēju! — inženieris joprojām uztraucas. — Nu, pastāstiet ar saviem vārdiem, Lidija Michailovna! Mani vienkārši interesē salīdzināt to, ko stāstīja direktors, bet tagad stāstīsiet jūs. — Lūdzu! — Koņeva ir ar mieru. —Jāsaka, ka bija tiešām aizraujošs skats. Mēs visi sapulcējāmies tieši pulksten divpadsmitos dienā. Te nu sākās strīdi, kas vadīs mašinu. Bajanovs kategoriski uzstāja, lai vada Vitovskis kā jau vecākais. Vitovskis atteicās, nekādā ziņā! Stīvējās un mēģināja pierunāt viens otru ļoti ilgi. Viņiem radies apbrīnojami saskaņots kolcktivs! Beidzot Petrovs atmeta ar roku un nosēdās pie stūres . .. Ieslēdz motoru . .. Mršina sāk kustēties . .. Un cik brīnišķīgs laiks bija! Tieši kā svētkos. Gaiss mazliet auksts, patīkams, saule spīd! Sniegs uz lauka dzirkstī… Man patīk tāds ziemas laiks. Ap sirdi kļūst tik priecīgi … — Nu, un mašina? — Ko nu mašina … iet apmēram traktora ātrumā. Aiz sevis atstāj ļoti labu ceļu. Pēc izskata mazliet atšķiras 110 asfalta. Cita krāsa — dzeltenīga . . . Bet izturīgs! Vesera sitieni tam neko nekait. Mašina attālinās, bet aiz tās pa sniegotā lauka vidu stiepjas lente .,. Vai saprotat, ko mēs visi izjutām? .. . Šādi ceļi tagad sāks klāties pa mūsu zemi pasakainā ātrumā. Mašina aizbrauc pāri—un ceļš gatavs! Šie brīnišķīgie ceļi drīz aizies pat līdz vismazākajam kolchozam. Un cilvēki! … Ja jūs būtu redzējis, kā izgudrotāji priecājās! Kā priecājās visi mūsu institūta darbinieki! Tā taču ir uzvara! — Cik žēl, ka nokavēju! — Nekas, pēc divām trim dienām izmēģinājumu atkārtos, — Koņeva mierināja nobēdājušos galvenās pārvaldes priekšnieku. — Tagad es jums, Lidija Michailovna, vēl ko pavaicāšu, — viņš nerimās. — Sakiet, lūdzu… Nu, Vitovskis, to es pazīstu. Vispār viņš pēc izskata ir diezgan ievērojams cilvēks, var sacīt — savā veidā vienīgais tāds… Bet kādi ir tie divi inženieri — Bajanovs un Petrovs? — Pēc ārējā izskata un pēc rakstura īpašībām viņi ne ar ko sevišķu neizceļas. Parasti mūsu padomju inženieri izgudrotāji, kādu mums visapkārt ir tūkstošiem. Vārdu sakot — Bajanovs, Vitovskis, Petrovs, Ivanovs … — pasmaidījusi atbildēja Koņeva. — Bet, citiem vārdiem, — brīnišķīgi cilvēki, — viņa piebilda un pasmaidīja vēlreiz.
