Vispārējos vilcienos jaunās mašinas projekts gandrīz gatavs viņa galvā. Tas būtu spēcīgs turbourbis, kas spētu ieurbties zemē joti lielā dziļumā. Bet ne tikai tā vien ir šī urbja priekšrocība. Tas būs apgādāts ar speciālu radiolokacijas iekārtu, kas iemontēta urbja galviņā. Kopā ar stieni daudzus kilometrus dziļi zemē stiepsies vadi, kas savienos radiolokatoru ar virszemi. Tādējādi, atrodoties virszemē, uz ekrana varēs novērot pazemes pasaules ainu. Trīsdesmit līdz piecdesmit metru rādiusā no urbuma, spiežoties cauri zemes slānim, izplatīsies radiolokatora viļņi. Atstarojoties no ģeoloģiskiem slāņiem, tie atgriezīsies pie lokatora, un uz zemes virspusi pa vadiem skries elektriskie signāli, kas te pārvērtīsies uz ekrana redzamā attēlā …
Konstruktoru birojā, lielā, labi apgaismotā istabā, galvenais inženieris lēni apstaigā visus galdiņus. Pie dažiem viņš uz brīdi noliecas, uzmanīgi aplūkodams rasējumus. Reizēm viņš paņem rokā zīmuli un izdara kaut kādas atzīmes uz biezā, ar spraudītēm piespraustā papīra.
— Kur tad viņi sēž?… Aha! — viņš klusi saka, iedams uz trim galdiņiem, kas stāv mazliet nomaļus no pārējiem.
Viņš apsēžas pie viena no tiem un sāk aplūkot papīrus.
— Ko! — zālē noskan viņa izbrīnās pilnais sauciens.— Kāpēc? Vai cita darba nav?
Uz papīra, kur iesākts rasējums, viņš redz dīvainu attēlu, kuram nav nekāda sakara ar techniku. Stūrī uzzīmēts nezkāds ērmīgs dzīvnieks. Apakšā, zem rasējuma, atkal tas pats dzīvnieks ar atņirgtiem zobiem.
Pie diviem blakus galdiņiem viņš atkal redz rasējumos tos pašus nesaprotamos dzīvnieku attēlus. It kā visi trīs būtu sarunājušies zīmēt vienu un to pašu. Galvenais inženieris kļūst traks aiz dusmām.
— Nekrietnība! — viņš murmina, iziedams no konstruktoru biroja. — Pretīgi!
*
drīz galvenais inženieris, kā jau Tētis bija gaidījis, patiešam ienāca partijas komitejas telpās.
Nekrietnība! — bija viņa pirmais vārds. — Ar spēlītēm mūsu ļaudis noņemas darba laikā!
— Piever vispirms durvis, — mierīgi noteica Tētis, paceldamies pretī savam draugam. — Kas, tu saki, noņemas ar spēlītēm?
— Saproti, man trūkst cilvēku! — turpināja galvenais inženieris, staigādams pa istabu. — Lūk, šie trīs, kas nesen .ieradās praksē… es uz tiem cerēju. Bet viņi darba laikā uz rasējumiem zīmē nezkādus begemotus.
— Begemotus? — Tētis brīnījās.
— Jā, begemotus… Uz zooloģisko dārzu viņus vajadzēja nosūtīt, nevis pie mums.
— Un vai labi uzzīmēti? — smaidot turpināja Tētis.
Gevorkjans uz brīdi apstājās, vērīgi paskatījās uz Tēti, paraustīja plecus un atkal sāka staigāt pa istabu.
Viņš sāka izklāstīt Tētim visas grūtības, ar kādām jau sastapies un laikam sastapsies arī turpmāk, realizējot jauno projektu. Grūtību bija tik daudz, ka par tām varētu ilgi runāt. Bet negaidot pie durvīm pieklauvēja, un uz sliekšņa parādījās dežurējošais sargs.
— Biedri galveno inženieri, — viņš teica, pašķielēdams uz Tēti, — te pa logu redzams, ka kustas skelets… Sestajā laboratorijā …
— Ko? — Gevorkjans brīnījās.
— Strādā ārpus darba laika, — turpināja sargs, visā institūtā pazīstamais večuks Panfjoričs. — Sēž tumsā un noņemas ar šo pašu skeletu.
Gevorkjans izgāja no istabas nopakaļ sargam.
Viņš gāja pa garu un vāji apgaismotu gaiteni. Dobji skanēja atbalss, atkārtojot soļu švīkoņu un Panfjoriča sēkšanu. Beidzot pie viena no logiem Panfjoričs apstājās.
Apstājās arī Gevorkjans.
Iepretim bija redzama blakus korpusa tumšā siena. Ēkas lielajos kvadratveidīgajos logos šur tur atmirdzēja zvaigznes. Redzams, patlaban lēca mēness, jo blakus ēkas jumts jau vāji mirgoja sudrabotā, mazliet rožainā gaismā. Kādā no logiem lejā skaidri bija saskatāms zaļgans, fosforescējošs spīdums. Melnas, stipri palielinātas ēnas brīžiem pavīdēja logā un ātri izzuda.
Tomēr nevis par fosforescējošo spīdumu un nevis par ēnām brīnījās galvenais inženieris. Viņu pārsteidza kas cits. Dziļāk istabā bija redzams zaļš, spīdošs skelets.
Mugurkauls, ribu rinda un mazais galvaskauss nemitīgi kustējās. It īpaši mugurkauls locījās plašām, pulsējošām kustībām. Galvaskauss turpretim pēc vienādiem laika sprīžiem izdarīja vienmuļus pagriezienus. Gcvorkjanam likās, ka viņš pat redz to atņirdzam zobus.
— Velna būšana! Ejam turp! — viņš teica.
Gandrīz skriešus viņi noskrēja pa kāpnēm. Bet tuvējās ārdurvis izrādījās aizslēgtas. Vajadzēja atkal kāpt augšā, skriet pa gaiteni un vēlreiz kāpt lejā pa citām kāpnēm.
Tagad viņiem vēl vajadzēja šķērsot plašo institūta pagalmu, lai apietu korpusu, no kura tikko bija iznākuši. Nu jau arī klāt laboratorijas ieeja. Galvenais inženieris spēji parausta durvju rokturi. Bet durvis nepadodas: tās ir aizslēgtas!
Pēc dažām minūtēm, kad notikuma vietā ieradās institūta apsardzes priekšnieks ar slēdzenēm un Gevorkjanam beidzot izdevās iekļūt aizslēgtajā telpā, tā izrādījās tukša.
Agrā rītā pie galvenā inženiera pieņemamās istabas durvīm apstājās trīs cilvēki.
— Vai tu sāksi, Jermolaj? — viens no tiem vaicāja.
