— Nē taču! Ideja pamatos ir tava, — atbildēja otrs parupjā basa balsī. — Kā tu domā, Goga? — viņš pēc brīža piebilda.
— Hm … hm … — Goga noteica, uzmanīgi aplūkodams griestus.
— Nu redzi, Sašiņ! — Jcrmolajs līksmi nodūca. — Goga man piekrīt. Vajadzēs sākt tev.
Tad visi trīs cits aiz cita iegāja pieņemamā istabā un, cenzdamies netrokšņot, sasēdās uz dīvana.
«Pēc auguma nosēdušies,» uz viņiem paskatījies, nodomāja institūta apsardzes priekšnieks, kas gaidīja savu kārtu.
Patiešām, visgarākais no draugiem, Aleksandrs Koreļins, jauneklis ar zilām, sapņainām acīm, sēdēja malā. Vidū sēdēja Jermolajs Bogdichanovs, platiem pleciem un drukns, ar mazliet nebēdīgu un blēdīgu seju. Augumā vismazākais bija Goga Šere- metjevs, ļoti nopietns un koncentrējies jaunietis. Pat šobrīd, aplūkodams vienīgi griestus, viņš darīja to neparasti uzmanīgi un dziļdomīgi.
Visi trīs bija mašinbūves institūta studenti, nesen ieradušies šeit praksē.
— Nu, kā jums patīk pie mums strādāt? — sekretāre studentiem vaicāja.
— Nekas, paldies, — Koreļins atbildēja. — Esam ļoti apmierināti. Vienīgi …
Koreļins saminstījās, jo no kabineta atskanēja galvenā inženiera balss. Gevorkjans acīm redzot ar kādu strīdējās un runāja tik skaļi, tādā tonī, ka praktikantiem šķita, it kā kabineta īpašnieks būtu ar kaut ko nemierā.
Studenti satraukti saskatījās. Bet sekretāre sēdēja gluži mierīgi, nepievērsdama uzmanību izsaucieniem.
— Desmit kilometru? Ko?… Blēņas… — 110 kabineta skanēja institūta vadītāja spalgā balss. — Atgr-r-r-r-iezīsies! … Ko? . .. Atgr-r-r-r-iezīs'ies! …
— Sakiet, lūdzu … — piesardzīgi ievaicājās Koreļins, uzrunādams sekretāri, — sakiet… vai galvenais inženieris šodien nav labā omā!
Sekretāres sejā iegula barga izteiksme, kas reizē pauda neizpratni un vieglu nevērību pret jaunajiem apmeklētājiem.
— Kāpēc nav labā omā? — viņa mierīgi teica. — Gluži otrādi! Vai nedzirdat, cik viņš mundri sarunājas!
— Dzirdu, — Koreļins atzinās. — Tomēr . ..
Bet tobrīd kabineta durvis plaši atvērās un uz sliekšņa iznāca meitene zilā darba virsvalkā. Studentiem par brīnumu meitene laipni smaidīja.
— Lūk, — viņa lepni teica, sniegdama sekretārei nezkādu papīrīti, — Arams Grigorjevičs lūdza nodot jums, lai jūs uzrakstītu pavēli. Te ir pateicība elektroizlūkošanas laboratorijai un personīgi man.
— Hm … — Bogdichanovs klusi nočukstēja, pavērsies pret Korei inu.
Nākošais galvenā inženiera kabinetā, ar zābakiem smagi klaudzinādams, iegāja institūta apsardzes priekšnieks. Masivās, ar melnu vaska drānu apšūtās durvis ar troksni aizcirtās aiz viņa.
Drīz draugi pamanīja, ka sekretāre sāk izrādīt acīm redzamu nemieru. Viņa. sāka vērīgi ieklausīties tikko dzirdamajās skaņās, kas nāca no kabineta. Viņas seja kļuva ļoti nopietna. Beidzot viņa piecēlās no sava galdiņa un klusītiņām, gandrīz uz pirkstgaliem. piegāja pie melnajām durvīm.
Lai kā trīs draugi centās nojaust iemeslu, kas satraucis sekretāri, tomēr nevarēja uzminēt. Kabinetā bija dzirdama klusa un gluži neskaidra saruna.
— Tas ir nejauki … — sekretāre teica, sēzdamās pie sava galda. — Ārsti Aramam Grigorjevičam aizliedz pārlieku uztraukties, bet šonedēļ tas jau trešais gadījums, kad viņš zaudē savaldīšanos … Ias tur noticis?
— Piedodiet… Es jūs nesaprotu … — Koreļins kautri ieteicās. — Kā jūs zināt, ka galvenais inženieris stipri uztraukts?
Sekretāre atkal apveltīja studentus ar skatienu, kurā izpaudās neizpratne. Viņa vēlreiz uzmanīgi ieklausījās sarunā, kas nāca no kabineta, brītiņu pagaidīja un tikai tad atbildēja:
— Jūs nepavisam nepazīstat Aramu Grigorjeviču. Vai tad nav dzirdams, ka viņš klusē? Normālā stāvoklī viņš runā skaļi, kliedz. Bet kas tas? Paklausieties tikai! Cik tālu noveduši cilvēku!
Izjūtot dziļu cieņu pret šādu neparastu sekretāres paskaidrojumu, studenti klusēja. Tikai tagad viņi pievērsa uzmanību tam, ka no kabineta bija dzirdama vienīgi institūta apsardzes priekšnieka balss. Priekšnieks acīm redzot par kaut ko taisnojās. Galvenā inženiera balss nebija dzirdama nemaz.
Pēkšņi kaut kāda dīvaina elšana pārtrauca iestājušos klusumu. Tas bija Bogdichanovs, kas, sēdēdams vidū starp biedriem, sāka grozīties un nez kādēļ steigā ķerstīt savas žaketes sānu kabatu.
— Tad ta nelabais!… Lien ārā… Nu, ko tu darīsi! — varēja dzirdēt viņu apslāpētā balsī murminām.
— Turi viņu, Jermolaj, — Koreļins klusi čukstēja.
— Kas tur noticis? — sekretāre painteresējās.
— Nē jau… nekas… — Koreļins apjucis noteica. — Tas tikai tāpat. .. Bogdichanovam laikam tāds paradums. Nepievērsiet uzmanību, viņam tas tā gadās . ..
Sekretāre ar aizdomām paskatījās uz Bogdicbanovu, kas nu jau sēdēja gluži brīvi, un paraustīja plecus. Viņa atcerējās frāzi «turi viņu», un galvā tai pazibēja baiga doma, ka Bogdichanovam laikam uznāk lēkmes.
— Vai jums bieži tā gadās? — nu jau ar šausmām skatīdamās uz Bogdicbanovu, viņa vaicāja.
— Vakar bija, — skumīgi nodūca Bogdichanovs. — Tagad arī, iebāzu roku kabatā . . . Aizmirstas jau .. . Bet šis kā ķer!
— Kas ķer? — izbijusies jautāja sekretāre, pieceldamās no savas vietas. — Es jūs nesaprotu …
