Taču vairums sanākušo neinteresējās par to, kā grimst zemē urbis. To visu viņi redzējuši daudzkart. Viena daļa darbinieku drūzmējas pie telts, apskauzdami tos, kas atrodas tās iekšienē. Tur atrodas televizijas ekrāns. Uz tā tūlīt paradisies neparasts attēls. Radiolokacijas ierīce, kas ietilpinātā lurbourbja kārba, jau sūta cauri zemei radioviļņus. Atstarodamies no zemes masiva, tie no jauna nokļūst radiolokatorā, un uz televizoru pa vadiem nāk elektriski signāli, kas nes pazemes pasaules attēlu.
No telts jau atskan līksmi saucieni:
— Māli! Redziet, kur māli… Un nu kaļķakmens! Tur, pa labi .. .
Sapulcējušies spiežas uz telts ieeju.
— Aram Grigorjevič, kā darbojas tālmērs? — kāds sauc, cenzdamies piekļūt tuvāk ieejai.
Visi saprot, ka tas ir konstruktors, kas veidojis tālmēru.
— Veltīs lai jūs parauj, visus televizistus! — sauc kāda balss. — Nevarēja izgatavot tādu ekrānu, lai visiem būtu redzams . . .
— Nu, pamēģiniet pats! — kāds atsaucas. — Nav taču tik vienkārši izgatavot liela izmēra ekrānu!
No telts cits pēc cita sāka nākt ārā darbinieki, lai atbrīvotu vietu tiem biedriem, kas vēl nebija redzējuši televizoru darbā.
Urbis jau bija iegrimis krietnā dziļumā, un mašinas rūkšana vairs nebija dzirdama.
Tikai ūdens klusi urdza, nākot no zemes pa izurbto caurumu un nesot sev līdzi uzirdinātā ieža daļiņas.
Galvenais inženieris sēdēja uz krēsla ekrana priekšā un nolūkojās tajā, šķiet, ar mazliet vienaldzīgu skatienu. Pēdējā laikā viņam bija nācies pārdzīvot pārāk lielu sasprindzinājumu. Par- baucle vilksies ilgi. Pa šo laiku televizijas urbis sasniegs milzīgu dziļumu — apmēram piecus kilometrus. Bet jau tagad bija skaidrs, ka tas darbojas labi, un nekādi sarežģījumi nebija gaidāmi. Galvenais inženieris gurdi atbildēja uz apsveikumiem un līdzstrādnieku rokas spiedieniem.
— Saņemies, Aram, nu vairs daudz nekas nav atlicis, — klusi teica viņam Tētis. — Iziesim laukā.
Galvenā inženiera un Tēta parādīšanos visi līdzstrādnieki saņēma ar ovācijām. Viņi sadrūzmējās tiem apkārt acīm redzot ar nolūku tos izšūpot.
Tieši tajā mirklī vecais Panfjoričs iztālēm pamanīja kādu nekārtību. Visvairāk viņš sašuta par to, ka šajā nekārtībā piedalījās tieši viņa paša mazdēls.
Vairāki arodskolnieki bija pienākuši klāt pie sētas, kas iežogoja pārbaudes laukumu. Viņu vidū bija arī Petja. Viņš aizdomīgi lūkojās apkārt un, kā Panfjoričam likās, grasījās kāpt pāri sētai.
Saprazdams, ka viņa sauciens tikpat nesasniegs mērķi, Pati ījoričs, iznācis no savas sargbūdas, enerģiski padraudēja ar dūri, pusbalsī teikdams: «E-e-e-es tev gan!…»
Ieklausies, Aram, troksni zem zemes, — Tētis teica. Vat dzirdi?
Neraugoties uz daudzbalsīgo čalu visapkārt, bija skaidri sa dzirdams, ka no zemes atskan īpatnēja rūkoņa. Tā pamazam pieauga, kļūdama arvien skaidrāka.
— Kas tas? — galvenais inženieris vaicāja, pagriezdamies pret klātesošajiem.
Visi sastinga.
Tagad rūkoņa bija dzirdama pavisam skaidri. Vairāki cilvēki, noliekušies tuvāk zemei, sāka meklēt to vietu, no kuras skaņa nāca visstiprāk. Tā izrādījās gandrīz blakus teltij.
Tā bija gluži nesaprotama parādība. Cilvēki blīvā lokā sastājās apkārt noslēpumainajai vietai un sarunājās pusbalsī, mutsdami minējumos.
Pa to laiku uz televizijas ekrana, kas atradās teltī, pazemes pasaules ainava kļuva arvien pasakaināka. Urbis jau bija iespiedies lielā dziļumā.
Divi ģeologi, kas bija uzaicināti uz pirmo televizijas urbja pārbaudi, steigā pierakstīja bloknotos savus novērojumus.
— Vai nevarat savu mašinu laist mazliet lēnāk? — viens lūdza, griezdamies pie dežurējošā inženiera.
— Lūk, kad nodosim urbi jums ekspluatācijā, tad varēsiet to laist vēlamā ātrumā, — tas atbildēja, laipni smaidot. — Šoreiz mums jāsasniedz vislielākais dziļums visīsākā laikā. Mums ir tāds uzdevums. Mašina taču jāpārbauda!
Neapmierinātie ģeologi ņēmās vēl ātrāk strādāt ar zīmuļiem.
Pa to laiku dīvainā skaņa no zemes apakšas kļuva arvien dzirdamāka. Pēdīgi tā bija dzirdama gluži tuvu.
— Zeme ceļas uz augšu, biedri! … — kāds iesaucās, mazliet atkāpdamies atpakaļ.
Pēc dažiem mirkļiem zeme sakustējās, it kā celdamās neredzama pazemes spēka iespaidā. Pēkšņi virspusē parādījās kāda mechanisma spīdošās daļas …
Kā apstulbuši cilvēki vēroja no zemes izlienam neparastu viesi.
Drīz visa mašina izlīda virspusē un gurdeni kā no ūdens izņemta zivs turpināja kustināt savas metala lāpstas. Asie metala zobi, kas atradās cilindra priekšpusē, kurš mirdzēja ka tikko no zemes izcelts arkla lemesis, arī turpināja griezties. Mašina uz zemes kustējās šurp turp, savilkdama elektrisko vadu, "kas nāca laukā no atstātās alas.
— Vai tu kaut ko saproti? — galvenais inženieris vaicāja Tētim, saķerdams to aiz rokas.
— Saprotu, — mierīgi atbildēja Tētis, novedot galveno inženieri sāņus.
— Tad paskaidro man, lūdzu! Kas te notiek?
— Viss ir pavisam vienkārši, — Tētis turpināja. — Vai atceries trīs praktikantu piedāvājumu? Viņi gribēja izlūkošanai ņemt kurmi. Te nu ir tas kurmis! Tikai mechanisks .. .
— Kāpēc tad man agrāk nekas nebija zināms?
Tētis smaidot paņēma galveno inženieri aiz rokas.
