— Mans dārgais Aram, — viņš turpināja, — vai tad tev varēja ko teikt par šādu lietu! Tu būtu tūdaļ aizrāvies, un tas tevi būtu traucējis strādāt pie televizijas urbja. Vai nu mēs tevi nepazīstam! Tu jau pats vienmēr saki, ka strādāt vajag ar aizrautību, realizējot tikai vienu ideju, neizšķiežot spēkus … Nu, lūk! Šo pirmo mazo modelīti izgatavoja arodskolas audzēkņi, Tagad jābūvē liels. Te nu būs vajadzīga tava pieredze, tava enerģija. Redzi, viss ir iznācis tieši īstā laikā .. .
Bet Gevorkjans vairs neklausījās Tētī. Viņa nogurumu nomainīja mundrums un spars. Acīs atspulgojās gaišs mirdzums. Ašiem soļiem viņš piegāja klāt mechaniskajam kurmim un, lai to labāk apskatītu, nolaidās pie tā uz ceļiem. Skatītāji izbrīnā sastājās ap viņu vēl ciešāk.
Galvenais inženieris tūdaļ atcerējās studentu dīvaino un mulso izturēšanos viņa kabinetā. «Putni gaisos. . . Zivis dzelmē …» iešāvās viņam prātā. Nu bija skaidrs, ko studenti bija gribējuši teikt. Viņu priekšlikums bija radies no zināšanām zooloģijā. Un vai tas ir pirmais gadījums? Nē, nav pirmais. Patiesi, Leonardo da Vinči anatomēja baložus, lai izpētītu viņu lidošanas mechanismu. Patiesi, zemūdenes iegrimšanas un pacelšanās princips aizgūts no zivīm. Zivs peldpūslis, kas izmaina tās īpatnējo svaru, ir arī zemūdenei un izpilda tās pašas funkcijas. Pat šālaiķa zemūdenes ārējais izskats atgādina zivi.
Nē, tas nav pirmais gadījums, kad daba cilvēkam palīdz atrisināt technisku uzdevumu …
Gevorkjans atcerējās, ka pirms daudziem gadiem izgudrotājs Ignatovs konstruēja nazi, kas nekad nenotrulinās. Autoru pat nevarēja saukt par izgudrotāju — viņš bija vienkārši zoologs. Viņš pētīja problēmu, kāpēc grauzējiem- dzīvniekiem zobi nekļūst neasi un kā viņi tos uzasina. Izrādījās, ka grauzējam ir īpašas konstrukcijas zobs. Tas sastāv no dažāda stipruma kārtām. Viscietākā kārta atrodas vidū, apkārt tai ir mīkstākas kārtas. Arējās, mīkstās kārtas nodilst ātrāk, bet cietā serde visu laiku paliek augstāka par tām, un zobs vienmēr ir ass. Izgudrotājs izgatavoja griežņi no ļoti plānām tērauda kārtām. Vidū viņš ievietoja viscietāko tēraudu, gar malām mīkstāku. Tādējādi? grieznis strādājot vienmēr ir ass. Tas atgriežas tikai tad, ja stāv dīkā.
un nu viņa priekšā ir mašina, kas gandrīz pilnīgi atveido kurmja darbu apakš zemes. Priekšgalā novietotie zobi uzirdina iežus. Ar savu ķermeni mašina aizstumj zemi sāņus. Lai varētu kustoties uz priekšu, mašinai kā kurmim ir «pakaļējās ķetnas», ar kuram tas atspiežas pret zemi.
Cievorkjans, būdams pieredzējis praktiķis, uzreiz saprata, cik milzīga nozīme zemes urbšanas technikā ir jaunajiem principiem, pēc kuriem uzbūvēta mašina. Līdz šim taču gandrīz visi instrumenti, ko lietoja, laužoties cauri zemei, tikai uzirdināja un drupināja to. Uzirdinātos iežus vajadzēja izvākt, ceļot tos augšā ar visdažādākām ierīcēm. Turpretī šī mašina kā kurmis aizspiež zemi sāņus. Mīkstā zemē tā var pārvietoties brīvi. Tā jau ir īsta pazemes laiva!
— ur-rā-ā-ā-ā! — aiz žoga noskanēja skaļas zēnu balsis.
Tad bija dzirdams Panfjoriča bargais, aizsmakušais sauciens:
— Pagaidiet vien! E-e-es . .. jums! Ek!
— Tur jaunie mechaniskā kurmja būvētāji saņēmuši vēsti par savas mašinas veiksmi, — Tētis piebilda. — Nu, Aram, vai pareizi darīju, ka neatrāvu tevi no teleurbja būves?
— Piekrītu, pareizi! — galvenais inženieris skaļi noteica, pieceldamies stāvus, un stingri paspieda Tētim roku. — No kurienes viņi to palaida?
— Tur no pakalniņa, — Tētis parādīja ar roku.
— Tātad viņi to vadīja ar stieplēm. Labi notrāpījuši! Tā arī vajag! … — kāds no apkārtstāvošiem teica.
— Biedri! — Gevorkjans saviļņots uzrunāja klātesošos. — Mūsu priekšā ir piemērs, kas liecina, cik neizsmeļamas ir mūsu iespējas, kad cilvēki izrāda iniciativu un cīnās par tās realizēšanu. Jūs zināt, cik ļoti mūsu institūts bija noslogots ar televizijas urbja būvi. Šis apstāklis tomēr neatturēja modeļa būvētājus. Viņi izmantoja tos sīkos resursus, kurus mēs dažkārt aizmirstam. Tagad mēs viņus apsveiksim… Kur tad viņi ir? — viņš apjucis jautāja.
— Autorus!… Autorus! … — ļaužu pūlis sauca.
Daudzi metās meklēt praktikantus. Bet tie bija kā zemē iegrimuši.
— Kamēr tos meklē, iesim paraudzīsimies, kā strādā tele- urbis, — Tētis aicināja, paņemdams savu satraukto draugu zem rokas.
Teltī, kur atradās televizijas iekārta, valdīja svinīgs, sasprindzināts klusums. Abi ģeologi, ar acīm ieurbušies ekrānā, šķita neredzam neko citu kā attēlus uz tā. Viņi turpināja veikli rakstīt, paretam apmainoties īsiem teicieniem.
Blakus viņiem uz krēsliem apsēdās Gevorkjans un Tētis.
Pēkšņi galvenā inženiera seja krasi pārvērtās.
— Skaties… — viņš čukstēja Tētim.— Ko tas nozīmē? Nē, tas ir ļoti pazīstams .. .
— Te redzams kāda aizvēsturiska dzīvnieka skelets, kas atrodas teleurbja redzes laukā, — sausi piemetināja viens no ģeologiem.
— Vai saprati, kas tas ir? — galvenais inženieris turpināja, piesēzdamies tuvāk Tētim. — Atceries, es naktī redzēju sestajā laboratorijā .. . Tas taču tā arī palika nenoskaidrots!
